Pirmie vietējo iedzīvotāju kontakti ar ebrejiem attiecināmi uz XIV gs., kad tagadējās Latvijas teritorija bija Livonijas ordeņa bruņinieku pakļautībā. Tomēr īpašas pavēles stingri aizliedza ebrejiem apmesties šeit vairāk kā divsmit gadu garumā.

 

Latvijas teritorijā ebreju apmetnes radās XVI gs. beigās Kurzemē. Kurzemes hercogi atbalstīja ebreju pārcelšanos, jo viņiem vajadzēja aizņēmumus un cilvēkus, kas bija spējīgi pārvaldīt finanšu lietas. Tas bija īpaši pamanāms hercoga Jēkaba laikos, kurš uzticēja ebrejiem muitas nodevas un nodokļus. XVIII gs. daudzi talantīgi amatnieki, zinātnieki, juvilieri pārcēlās no Vācijas uz Kurzemi, un XIX gs. vidū Kurzemē dzīvoja 23 tūkstoši ebreju.

Pirmie ebreji Latgalē parādījās XVII gs. vidū. Viņi lielākoties nodarbojās ar sīko tirdzniecību, amatniecību, bet daļa  ar lauksaimniecību. Rīgas ebreju kopiena sāka veidoties XVIII gs. otrajā pusē.

Par ebrejiem tika izdoti simtiem rīkojumu. Tā, no 1791. gada viņu dzīvošanas tiesības Krievijas impērijā ierobežoja tā saucamā nometinājuma josla, kurā iekļuva arī Latgale. No otras puses, valdība bija ieinteresēta ebreju ekonomiskās aktivitātes attīstībā, jo ebreju tirgoņiem bija jāmaksā divreiz lielāki nodokļi nekā citām tautībām.

Aleksandra II valdīšanas laikā ebrejiem – pirmās ģildes tirgoņiem, ārstiem, amatniekiem, atļāva apmesties ārpus nometinājuma joslas. Personas ar augstāko izglītību pieņēma darbā valsts iestādēs. Ebreji veicināja lielu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu attīstību.

Pēc imperatora Aleksandra II slepkavības 1881. gadā Krieviju pārņēma antisemītisma vilnis. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, kas darbojās līdz 1917. gadam, ebrejiem, kas dzīvoja Rīgā, Jelgavā un Liepājā un nestrādāja savā reģistrētajā profesijā, bija jāpamet šīs pilsētas un jāpārceļas uz nometinājuma joslu. Ebrejus pārstāja pieņemt darbā valsts iestādēs un ierobežoja viņu uzņemšanu augstākās izglītības iestādēs. Antisemītiskie noskaņojumi bija pietiekami spēcīgi arī latviešu sabiedrības konservatīvajā daļā. Demokrātiski noskaņoti latvieši  Krišjānis Valdemārs, Augusts Deglavs, Rūdolfs Blaumanis, Rainis un citi  ar simpātiju izturējās pret ebrejiem un centās cīnīties ar antisemītismu.

Uz šīm izmaiņām ebreji reaģēja dažādi. Daudzi emigrēja  lielākoties uz ASV, Lielbritāniju un Dienvidāfriku, citi iestājās dažādās socialistiskās grupās, parādījās cionistiskās grupas, kuru galvenais uzdevums bija ebreju parcelšanās uz Palestīnu idejas propaganda.

Pirmais pasaules karš kļuva par katastrofu Latvijas ebrejiem. 1915. gada aprīlī pēc cara pavēles no piefrontes zonas Kurzemē, Zemgalē un Rīgā uz Krievijas iekšējām guberņām tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši ebreju, ko apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā. Vēl apmēram 75 tūkstoši kļuva par bēgļiem. Pēc kara beigām dzimtenē atgriezās mazāk par pusi ebreju, vairākums palika Krievijā.

Latvijas Brīvības cīņās 1918.-1920. gadā piedalījās vairāk kā tūkstotis ebreju karavīru un virsnieku. Četriem par izcilu drosmi pasniegts augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša ordenis, vienpadsmit – Triju Zvaigžņu ordenis.

Būdami neatkarīgās Latvijas pilsoņi, ebreji izrādīja lielu politisko aktivitāti. No 1922. līdz 1934. g. Saeimā tika ievēlēts no sešiem līdz trim ebreju partiju deputātiem, arī pilsētu pašvaldībās ievēlēti ebreju deputāti.

Latvijā darbojās ebreju skolas, attīstījās arī ebreju prese, nenovērtējams ir ebreju ieguldījums Latvijas kulturālajā dzīve. Nozīmīga loma ebrejiem bija arī Latvijas finanšu sistēmas izveidošanā un attīstībā.

Neskatoties uz kopienas laicīgo raksturu, visnotaļ aktīva bija reliģiskā dzīve: valstī darbojās 200 reliģiskās kopienas.

Pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas 1934. gadā visas politiskās partijas, ieskaitot ebreju partijas, tika aizliegtas, lielāko daļa sabiedrisko organizāciju slēdza, ebreju nacionāli kulturālo autonomiju un ekonomisku aktivitāti ierobežoja. Tas izraisīja ebreju kapitāla izplūšanu uz ārzemēm un uzņēmēju un speciālistu izbraukšanu. Tai pat laikā trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvija uzņēma vairākus tūkstošus Eiropas ebreju, kas bēga no nacisma.

Trīsdesmito gadu beigās Latvijā dzīvoja vairāk kā 93 tūkstoši ebreju, gandrīz puse no viņiem – 43 tūkstoši – Rīgā.

Starp 15 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, ko 1941. gada 14. jūnijā padomju vara izsūtīja uz Sibīriju, bija ap 2 tūkstošiem ebreju.

1941. gada jūlija sākumā Latviju okupēja vācu karaspēks. Neilgā laikā desmitiem tūkstošu ebreju nogalināja. Latvijā ir pāri par 200 masu iznīcināšanas vietām, kur bojā gāja vairāk kā 70 tūkstoši Latvijas ebreju, kā arī vairāki desmiti tūkstošu ebreju, ko uz Latviju deportēja no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas, Ungārijas un citām Eiropas valstīm.

Pēc Otrā Pasaules kara beigām no pirmskara Latvijas ebreju kopienas bija palikuši ap 14 tūkstošiem cilvēku. Uz Latviju sāka pārcelties ebreji no citiem Padomju Savienības reģioniem.

Latvija kļuva par vienu no cionistiskās, disidentu un nacionālistiskās kustības centriem Padomju Savienībā. Ebreju aktīvisti cīnījās par tiesībām izbraukt uz Izraēlu, par iespēju godināt Holokausta upuru piemiņu, izdeva nelegālo literatūru, pagrīdē mācījās ivritu un ebreju tautas vēsturi, par ko tika pakļauti arestiem. Septiņdesmitajos gados vairāk par trešdaļu Latvijas ebreju emigrēja uz ASV, Izraēlu un Rietumeiropas valstīm.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu astoņdesmito gadu beigās sāka atdzimt ebreju sabiedriskā dzīve. 1988. gadā Rīgā izveidoja Latvijas ebreju kultūras biedrību, kas vēlāk pārtapa par Rīgas ebreju kopienu, darbību atsāka ebreju biedrības Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jūrmalā, Jēkabpilī, Ventspilī, Ludzā un Jelgavā. 2003. gadā tika dibināta Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome. Pašlaik Latvijā dzīvo nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem ebreju. Latvijas ebreju kopiena ir otra lielākā Baltijas jūras reģionā.

Latvijas teritorijā ebreju apmetnes radās XVI gs. beigās Kurzemē. Kurzemes hercogi atbalstīja ebreju pārcelšanos, jo viņiem vajadzēja aizņēmumus un cilvēkus, kas bija spējīgi pārvaldīt finanšu lietas. Tas bija īpaši pamanāms hercoga Jēkaba laikos, kurš uzticēja ebrejiem muitas nodevas un nodokļus. XVIII gs. daudzi talantīgi amatnieki, zinātnieki, juvilieri pārcēlās no Vācijas uz Kurzemi, un XIX gs. vidū Kurzemē dzīvoja 23 tūkstoši ebreju.

Pirmie ebreji Latgalē parādījās XVII gs. vidū. Viņi lielākoties nodarbojās ar sīko tirdzniecību, amatniecību, bet daļa  ar lauksaimniecību. Rīgas ebreju kopiena sāka veidoties XVIII gs. otrajā pusē.

Par ebrejiem tika izdoti simtiem rīkojumu. Tā, no 1791. gada viņu dzīvošanas tiesības Krievijas impērijā ierobežoja tā saucamā nometinājuma josla, kurā iekļuva arī Latgale. No otras puses, valdība bija ieinteresēta ebreju ekonomiskās aktivitātes attīstībā, jo ebreju tirgoņiem bija jāmaksā divreiz lielāki nodokļi nekā citām tautībām.

Aleksandra II valdīšanas laikā ebrejiem – pirmās ģildes tirgoņiem, ārstiem, amatniekiem, atļāva apmesties ārpus nometinājuma joslas. Personas ar augstāko izglītību pieņēma darbā valsts iestādēs. Ebreji veicināja lielu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu attīstību.

Pēc imperatora Aleksandra II slepkavības 1881. gadā Krieviju pārņēma antisemītisma vilnis. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, kas darbojās līdz 1917. gadam, ebrejiem, kas dzīvoja Rīgā, Jelgavā un Liepājā un nestrādāja savā reģistrētajā profesijā, bija jāpamet šīs pilsētas un jāpārceļas uz nometinājuma joslu. Ebrejus pārstāja pieņemt darbā valsts iestādēs un ierobežoja viņu uzņemšanu augstākās izglītības iestādēs. Antisemītiskie noskaņojumi bija pietiekami spēcīgi arī latviešu sabiedrības konservatīvajā daļā. Demokrātiski noskaņoti latvieši  Krišjānis Valdemārs, Augusts Deglavs, Rūdolfs Blaumanis, Rainis un citi  ar simpātiju izturējās pret ebrejiem un centās cīnīties ar antisemītismu.

Uz šīm izmaiņām ebreji reaģēja dažādi. Daudzi emigrēja  lielākoties uz ASV, Lielbritāniju un Dienvidāfriku, citi iestājās dažādās socialistiskās grupās, parādījās cionistiskās grupas, kuru galvenais uzdevums bija ebreju parcelšanās uz Palestīnu idejas propaganda.

Pirmais pasaules karš kļuva par katastrofu Latvijas ebrejiem. 1915. gada aprīlī pēc cara pavēles no piefrontes zonas Kurzemē, Zemgalē un Rīgā uz Krievijas iekšējām guberņām tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši ebreju, ko apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā. Vēl apmēram 75 tūkstoši kļuva par bēgļiem. Pēc kara beigām dzimtenē atgriezās mazāk par pusi ebreju, vairākums palika Krievijā.

Latvijas Brīvības cīņās 1918.-1920. gadā piedalījās vairāk kā tūkstotis ebreju karavīru un virsnieku. Četriem par izcilu drosmi pasniegts augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša ordenis, vienpadsmit – Triju Zvaigžņu ordenis.

Būdami neatkarīgās Latvijas pilsoņi, ebreji izrādīja lielu politisko aktivitāti. No 1922. līdz 1934. g. Saeimā tika ievēlēts no sešiem līdz trim ebreju partiju deputātiem, arī pilsētu pašvaldībās ievēlēti ebreju deputāti.

Latvijā darbojās ebreju skolas, attīstījās arī ebreju prese, nenovērtējams ir ebreju ieguldījums Latvijas kulturālajā dzīve. Nozīmīga loma ebrejiem bija arī Latvijas finanšu sistēmas izveidošanā un attīstībā.

Neskatoties uz kopienas laicīgo raksturu, visnotaļ aktīva bija reliģiskā dzīve: valstī darbojās 200 reliģiskās kopienas.

Pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas 1934. gadā visas politiskās partijas, ieskaitot ebreju partijas, tika aizliegtas, lielāko daļa sabiedrisko organizāciju slēdza, ebreju nacionāli kulturālo autonomiju un ekonomisku aktivitāti ierobežoja. Tas izraisīja ebreju kapitāla izplūšanu uz ārzemēm un uzņēmēju un speciālistu izbraukšanu. Tai pat laikā trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvija uzņēma vairākus tūkstošus Eiropas ebreju, kas bēga no nacisma.

Trīsdesmito gadu beigās Latvijā dzīvoja vairāk kā 93 tūkstoši ebreju, gandrīz puse no viņiem – 43 tūkstoši – Rīgā.

Starp 15 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, ko 1941. gada 14. jūnijā padomju vara izsūtīja uz Sibīriju, bija ap 2 tūkstošiem ebreju.

1941. gada jūlija sākumā Latviju okupēja vācu karaspēks. Neilgā laikā desmitiem tūkstošu ebreju nogalināja. Latvijā ir pāri par 200 masu iznīcināšanas vietām, kur bojā gāja vairāk kā 70 tūkstoši Latvijas ebreju, kā arī vairāki desmiti tūkstošu ebreju, ko uz Latviju deportēja no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas, Ungārijas un citām Eiropas valstīm.

Pēc Otrā Pasaules kara beigām no pirmskara Latvijas ebreju kopienas bija palikuši ap 14 tūkstošiem cilvēku. Uz Latviju sāka pārcelties ebreji no citiem Padomju Savienības reģioniem.

Latvija kļuva par vienu no cionistiskās, disidentu un nacionālistiskās kustības centriem Padomju Savienībā. Ebreju aktīvisti cīnījās par tiesībām izbraukt uz Izraēlu, par iespēju godināt Holokausta upuru piemiņu, izdeva nelegālo literatūru, pagrīdē mācījās ivritu un ebreju tautas vēsturi, par ko tika pakļauti arestiem. Septiņdesmitajos gados vairāk par trešdaļu Latvijas ebreju emigrēja uz ASV, Izraēlu un Rietumeiropas valstīm.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu astoņdesmito gadu beigās sāka atdzimt ebreju sabiedriskā dzīve. 1988. gadā Rīgā izveidoja Latvijas ebreju kultūras biedrību, kas vēlāk pārtapa par Rīgas ebreju kopienu, darbību atsāka ebreju biedrības Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jūrmalā, Jēkabpilī, Ventspilī, Ludzā un Jelgavā. 2003. gadā tika dibināta Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome. Pašlaik Latvijā dzīvo nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem ebreju. Latvijas ebreju kopiena ir otra lielākā Baltijas jūras reģionā.

Atpakaļ

Pierakstīties jaunumiem