Rīga


Rīga

 

731 800 iedzīvotāji

 

Par dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1201. gads. 1225. gadā Rīga ieguva pilsētas statusu. Vairāku gadsimtu gaitā pilsēta atradās vācu krustnešu, Polijas un Zviedrijas varā, bet 1710. gadā kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu un Vidzemes guberņas centru.


Pirmoreiz Rīgā ienākušos ebreju tirgoņus rakstiskajos avotos piemin XV gs. beigās – XVI gs. sākumā. Sākotnēji ebrejiem bija aizliegts apmesties pilsētā, bet 1764. gadā trim ebreju ģimenēm atļāva apmesties nomalēs. XVIII gs. Rīgā parādījās tā saucamie apsargājamie ebreji, bet aiz pilsētas mūra Maskavas forštates teritorijā uzbūvēja ebreju iebraucamo vietu. XVIII gs. beigās ebreji no tuvējās piepilsētas Slokas (Šlok) ieguva tiesības tirgot Rīgā. Pakāpeniski Slokas ebreji sāka pārcelties uz pastāvīgo dzīvesvietu galvaspilsētā. 1765. gadā dibināja Hevra Kadišu, 1780. gadā atvēra pirmo sinagogu, 1783. gadā kopiena tika reģistrēta, bet oficiālu statusu ieguva tikai 1842. gadā.


1881. gadā kopienā bija 1 422 cilvēki, t.i., 8,4% no iedzīvotāju kopskaita. XIX gs. otrajā pusē – XX gs. sākumā Rīgā līdzās tradicionālajām ebreju izglītības iestādēm atvēra arī laicīgās skolas. Pilsētā radās dažādas kultūrizglītojošas un sabiedriskās organizācijas.


Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā daļu Rīgas ebreju deportēja.


1920. gadā Rīga kļuva par neatkarīgās Latvijas Republikas galvaspilsētu. 1920. gadā kopienā bija 24 725 cilvēki. 1920.-30. gadi – ebreju kopienas uzplaukuma laiks: radās kopienas padome, atvēra slimnīcas un labdarības biedrības, darbu uzsāka teātri, izdeva avīzes un žurnālus jidišā, ivritā, vācu un krievu valodā. Šajā laikā pilsētā darbojās divpadsmit ebreju pamatskolas, divas ebreju ģimnāzijas, ebreju tautas universitāte un tautas konservatorija. 1920. gados Rīgā bija piecas sinagogas, vairāk nekā 20 lūgšanu nami un minjani. Pēc Ļubaviču rebe Josefa-Ichoka Šneersona pārcelšanās uz Rīgu, pilsēta kļuva par Habada centru.


1920.–30. gados Rīga kļuva arī par cionistu kustības centru Austrumeiropā. Šeit aktīvi strādāja tādas organizācijas kā "Beitar", "Keren Kajemet", jauniešu kreiso cionistu organizācijas.


1935. gadā Rīgā dzīvoja 43 672 ebreji jeb 11,3% no iedzīvotāju kopskaita.


Līdz ar padomju varas ieviešanu 1940. gadā visas cionistiskās sabiedriskās organizācijas, kā arī skolas ar pasniegšanu ivritā, tika slēgtas. 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti daudzi pazīstami ebreju sabiedriskie darbinieki.


1941. gada 1. jūlijā Rīgu ieņēma Hitlera karaspēks. Tobrīd pilsētā bija palikuši ap 30 tūkstošiem ebreju, gandrīz visus no viņiem nošāva Rumbulas mežā. Kad pilsētu atbrīvoja no nacistiem, tur palika tikai 164 ebreji, kas pārdzīvoja Holokaustu.


Pēc kara Rīgas ebreji atgriezās no evakuācijas, frontes, trimdas, koncentrācijas nometnēm. Pirmskara kopiena saruka trīskārt. Uz Rīgu atbrauca ebreji no citām Padomju Savienības pilsētām.


Sākot ar 1960. gadiem Rīga kļuva par vienu no ebreju nacionālistiskās un cionistiskās kustības centriem. Pilsētā izdeva nelegālo presi, darbojās pagrīdes teātris. 1970. gadā Rīgā bija reģistrēti 30 580 ebreji. Septiņdesmitajos gados ap trešdaļu Rīgas ebreju emigrēja uz Izraēlu.


1988. gadā Rīgā izveidoja Latvijas ebreju kultūras biedrību. Ar to arī sākās ebreju kopienas atdzimšana. 1989. gadā Rīgā atklāja pirmo ebreju skolu Padomju Savienībā.


Pašlaik kopienā ir vairāk nekā 8 000 cilvēki.


Peitav-šul sinagoga, Peitavas iela 6/8. Uzcelta 1905. gadā pēc arhitektu Vilhelma Neimaņa un Hermaņa Zeiberliha projekta jūgendstilā, tās interjerā atspoguļoti senās Ēģiptes motīvi. Tā bija pēc izmēra un skaistuma otrā sinagoga pēc Lielās horālās. Holokausta laika tā paglābās no citu Rīgas sinagogu likteņa un netika sadedzināta, jo atradās blīvi apbūvētajā Vecpilsētā; vācieši tur ierīkoja noliktavu. Padomju laikos Peitav-šul bija viena no nedaudzajām sinagogām, kas darbojās PSRS. Tagad ta ir vienīgā Rīgas darbojošās sinagoga. 2007.–2008. gadā ēka renovēta ar Eiropas Savienības, Latvijas valsts, Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes finansiālo atbalstu un privātpersonu ziedojumiem. Sinagoga ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.


Memoriāls Lielās horālās sinagogas vietā, Gogoļa iela 25 (krustojumā ar Dzirnavu ielu).  Šajā vietā 1871. gadā pēc arhitekta Paula von Hardenaka projekta uzcēla vienu no skaistākajām Rīgas kulta celtnēm. Tajā ietilpa ap tūkstoš cilvēkiem. 1941. gada 4. jūlijā Lielo horālo sinagogu, kā arī citas Rīgas sinagogas, līdz ar tajā esošajiem cilvēkiem, kuru skaits joprojām nav zināms, nodedzināja nacisti. 1993. gadā nodedzinātās sinagogas vietā pēc arhitekta Sergeja Riža projekta atklāja memoriālu, kas attēlo sinagogas drupas ar izrakumos atrastajiem iepriekšējās ēkas dekoratīvajiem fragmentiem.

 

Piemineklis Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem, Gogoļa iela 25 (krustojumā ar Dzirnavu ielu). Atklāts 2007. gada 4. jūlijā. Projekta autore – Elīna Lazdiņa. Krītošā siena simbolizē ebreju tautas iznīcības draudus. Uz sienu balstošajām kolonnām –— 270 cilvēku vārdi, kas Holokausta laikā glāba ebrejus. Uz centrālās kolonnas izvietots Žaņa Lipkes, kurš izglāba vairāk kā 50 ebrejus no Rīgas geto, portrets. Viņš kļuva par pirmo Latvijas iedzīvotāju, ko atzina par Pasaules tautu taisnīgo.

 

Ebreju skola, Lāčplēša iela 141. 1840 g. Rīgā atvēra pirmo laicīgo ebreju skolu. Tās pamatlicējs un pirmais direktors bija Makss Lilientāls, pazīstamais rabīns un izglītotājs no Vācijas. Vēlāk skolā pasniedza arī pazīstamais ebrejības vēsturnieks rabīns Reubens Jozefs Vunderbārs. 1887. g. ēku nopirka un pārbūvēja skolai. Skola darbojās līdz 1941. g. Holokausta laikā šeit izvietoja "Jūdenrāt" — geto ebreju padomi. Pēc kara ēka tika nodota vienai no pilsētas skolām. Šobrīd šeit darbojas ebreju privātā vidusskola Habad.

 

Geto (1941 - 1943), pilsētas daļa, ko ierobežo Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Lauvas, Lielā Kalna, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša ielas. 1941. gada augusta beigās visiem Rīgā esošajiem ebrejiem tika pavēlēts pārcelties uz geto. Šajā teritorijā bija ieslodzīts ap 30 000 cilvēku. Divās akcijās 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā nošāva ap 25 000 cilvēku. No 1941. gada beigām un līdz geto slēgšanas momentam 1943. gada 2. novembrī šajā teritorijā atradās no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji.

 

Vecā Jauna sinagoga (Altnaije-šūl), Maskavas iela 57. Vēl 1780. g. šajā vietā atradās koka celtne, ko Rīgas ebreji īrēja kā lūgšanu namu. Šī pilsētas senākā sinagoga tika no jauna uzcelta no mūra 1843. g., bet 1889. g. atkal pārbūvēta pēc arhitekta Reingolda Šmerlinga projekta. Kopš tā laika ēka arī ieguva savu nosaukuma. 1941. gada 4. jūlijā Vecā Jaunā sinagoga tika nodedzināta kopā ar tajā esošajiem cilvēkiem. Pēc kara ēku pārbūvēja par dzīvojamo māju. 

 

Slimnīca "Bikur-Holim", Maskavas iela 122/128. Slimnieku aprūpes sabiedrību "Bikur-Holim" Rīgā dibināja XIX gs. Slimnīca atverta 1924. g. par ebreju filantropa Ulriha Milmana līdzekļiem ar amerikāņu organizācijas "Džoint" atbalstu. Slimnīcas vadītājs bija dakteris Īzaks Joffe. "Bikur-Holim" bija trīs nodaļas — terapeitiskā, neiroloģiskā un ķirurģiskā. Ķirurģisko nodaļu vadīja profesors Vladimirs Mincs. Viņš bija pirmais, kas Latvijā veica sirds un galvas smadzeņu operācijas. Holokausta laikā ēkā izvietoja vācu militāro slimnīcu, bet padomju laikos — pilsētas slimnīcu. Kopš XX gs. deviņdesmito gadu sākumā šeit atkal strādā slimnīca "Bikur-Holim".

 

Vecā ebreju kapsēta, Līksnas iela 2/4. Izveidota 1725. g. Nosaukumu ieguva XX gs. divdesmitajos gados pēc Jaunās ebreju kapsētas atklāšanas Šmerlī. 1941. gada 4. jūlijā šeit nodedzināja lūgšanu nama un beit-taharas celtnes. Ugunī bojā gāja ap 50 cilvēkiem. Kapsētā masu kapā tikā apbedīti ap tūkstoš ebrejiem, ko 1941. gada novembrī nogalināja geto ielās. 1942. gada 31. oktobrī šeit nošāva un apbedīja pretošanās grupas locekļus. Padomju laikā kapsētas teritorijā izveidoja Komunistisko brigāžu parku, bet apbedījumus iznīcināja. Tomēr līdz šim ir saglabājušies atsevišķi kapakmeņu fragmenti. Tagad parkam atgriezts nosaukums "Vecā ebreju kapsēta". 1994. g. pēc arhitekta Ulda Sterģa projekta atklāja memoriālo pieminekli — uz laukakmens izkalta Dāvida zvaigzne. 2007. g. pie kapsētas ieejas no Ebreju un Lomonosova ielu puses Rīgas pašvaldība uzstādīja vēl vienu memoriālo akmeni.

 

Ebreju masveida iznīcināšanas vieta un memoriāls Rumbulas mežā, Maskavas iela 455. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā nošāva 25 tūkstošus Rīgas geto gūstekņu. Par pirmajiem šeit nošautajiem upuriem kļuva ap tūkstoti vācu ebreju, ko uz šejieni atveda agri 30. novembra rītā. 2002. gada 29. novembrī nošaušanas vietā atklāja memoriālo ansambli. Autors — arhitekts Sergejs Rižs. Mežā ar apmalēm atzīmēti seši masu kapi. Memoriāla centrā uz sešstūru zvaigznes formā veidota laukuma paceļas menora. Apkārt tai — rupji izkalti akmeņi ar šeit nošauto Rīgas ebreju vārdiem. Uz bruģakmeņiem, ar ko izklāts laukums, var izlasīt geto ielu nosaukumus. Pateicoties Rīgas ebreju aktīvistu pūlēm ir saglabāts padomju laikos 1964. g. uzstādītais piemineklis Rumbulas upuriem.

     

Masveida nošaušanas vieta un memoriāls Biķernieku mežā, Biķernieku iela, centrālā Biķernieku meža daļa. Šeit laikā no 1941. līdz 1944. gadam tika nošauti ap 35 tūkstošiem cilvēku, tostarp ap 20 tūkstošiem Latvijas, Austrijas, Vācijas un Čehoslovākijas ebreju. 2001. gada 30. novembrī Biķernieku mežā pēc arhitekta Sergeja Riža projekta atklāja memoriālo ansambli. Memoriāla vidū izveidots savdabīgs altāris — melns granīta kubs. Apkārt altārim, starp granīta akmeņiem, kas atgādina tradicionālo ebreju kapsētu, izveidotas taciņas. Uz plāksnītēm var izlasīt pilsētu nosaukumus, no kurām cilvēkus atveda uz nāvi: Brēmene, Prāga, Rīga, Vīne... Meža dziļumos izvietotas ar simboliskiem akmeņiem atzīmētas kapavietas.

 

Piemineklis koncentrācijas nometnes "Kaizvervalde" upuriem, Meža un Viestura prospektu krustojumā. Koncentrācijas nometni "Kaizvervalde" organizēja 1943. gada rudenī. Nometnē un tās filiālēs ieslodzīja izdzīvojušos ebrejus no Rīgas, Liepājas un Daugavpils geto, kā arī ebrejus no Lietuvas, Vācijas, Austrijas, Ungārijas un Čehoslovākijas. 1944. gada vasarā "Kaizervaldes" gūstekņus saka pārsūtīt uz koncentrācijas nometnēm Vācijas teritorijā. Pēdējo transportu aizsūtīja dažas dienas pirms Rīgas atbrīvošanas no nacistiem. Nometnes pastāvēšanas laikā tai cauri izgāja 18 tūkstoši cilvēku. Piemineklis pēc skulptores Solveigas Vasiļjevas projekta atklāts 2005. gada 29. jūnijā.

 

Ebreju klubs un teātris, Skolas iela 6. Ēka uzcelta 1913. - 1914. g. pēc arhitektu Edmunda Trompovska un Paula Mandelštama projekta. 1926. g. to pilnībā pārbūvēja un tajā atvēra ebreju teātri. 1926. un 1938. g. uz teātra skatuves uzstājās slavenais ivrita teātris "Gabima". Nacistu okupācijas gados ēkā tika izvietots virsnieku klubs. Padomju laikos te atradās Politiskās izglītības nams. XX gs. deviņdesmito gadu sākumā ēku atgrieza ebreju kopienai. Šobrīd šeit darbojas dažādas ebreju organizācijas, muzejs "Ebreji Latvijā", košera kafejnīca "Lehaim". Ēka ir valsts aizsargājams arhitektūras piemineklis.

 

Atpakaļ

Pierakstīties jaunumiem