Pilsētas un vietas
Aizpute
Hasenpoth
Attālums no Rīgas – 186 km (А9, Р115)
5 346 iedzīvotāji
Pirmo reizi rakstiskajos avotos pieminēta 1253. gadā. Pilsētas statuss kopš 1378. gada. 1751. gadā Aizputē tika izveidota viena no pirmajām ebreju kopienām Kurzemē. 1881. gadā vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju bija ebreji. 1935. gadā Aizputē dzīvoja 534 ebreji (15,6 % iedzīvotāju). 1941. gada 3. novembrī visi pilsētā esošie ebreji – 386 cilvēki – tika sadzīti sinagogā, tad izvesti mežā uz dienvidiem no pilsētas un nošauti.
Sinagoga, Atmodas iela 16. Uzbūvēta 1751. gadā, atjaunota 1935. gadā. Senākā no šobrīd pastāvošajām sinagogām. Blakus tai 1875. gadā uzbūvēta Mazā sinagoga, ko renovēja 1933. gadā. Pēc Otrā pasaules kara abas ēkas tikušas apvienotas un kopš 1955. gada tiek izmantotas kā pilsētas Kultūras nams. Ir saglabājušies sākotnējā perioda griestu apgleznojumi.
Mikva, Krasta iela, Tebras upes krastā, pie sinagogas. Pagrabos saglabājušās XIX gs. velves. Pašlaik ēka ir pamesta.
Ebreju tiltiņš. Savieno Tebras upes krastus pie sinagogas. Nosaukums saglabājies kopš XIX gs.
Kapsēta, 200 m no Kalvenes ielas beigām, aiz pilsētas robežas. Izveidota XVIII gs. otrajā pusē. Saglabājusies liela daļa kapakmeņu. Daži no tiem ir unikāli: izlieti no čuguna, ar ebreju burtu veidotiem uzrakstiem vācu valodā.
Misiņkalna pilsētas kapsēta. Holokausta upuru pārbedīšanas vieta.
Novadpētniecības , Skolas iela 1. Tālr. 63448880. Daļa no muzeja ekspozīcijas veltīta pilsētas ebreju vēsturei.
Attālums no Rīgas – 66 km (А7)
10 309 iedzīvotāji
Pirmo reizi rakstiskajos avotos pieminēta 1443 gadā. Pilsētas statuss kopš 1609 gada. XVII gs. sākumā Mēmeles labajā krastā radās pirmais ebreju ciemats, ko dibināja no Lietuvas nākušie ebreji. XVIII gs. tika uzbūvēta sinagoga un ierīkota kapsēta. 1820 gadā ebrejiem ļāva apmesties pašā pilsētā, ebreju kopiena tika oficiāli reģistrēta. 1881 gadā Bauskā dzīvoja 3 631 ebrejs, kas bija 60% no pilsētas iedzīvotāju skaita. Ebreju kopienu vadīja pasaulē pazīstamie rabīni Mordehajs Eliasbergs (no 1862 līdz 1889.) un Ābrams-Ichaks ha-Koens Kuks (no 1895. līdz 1904.).
Sākotnēji pilsētā bija divi hederi, talmud-tora, bet vispārējo izglītību ebreju bērni ieguva krievu skolā. 1920. gadā atvēra pamatskolu, kurā mācību valodas bija ivrits un jidišs, bet 1926. gadā darbu uzsāka ebreju bērnudārzs. 1935. g. no pilsētas 4 904 iedzīvotājiem 778 bija ebreji.
1941. gada 28. jūnijā pilsētu ieņēma Hitlera karaspēks. Bauskas ebreju iznīcināšana tika pabeigta līdz 1941. gada augusta vidum. Kad 1944. gada 30. jūlijā Bausku atbrīvoja no nacistiem, pilsētā bija palikuši tikai divi ebreji.
Sinagogas, Rīgas iela 35. Šeit XIX gs. divdesmitajos gados tika uzcelta koka sinagoga. 1840. gadā blakus uzbūvēja mūra ēku. Tajā atradās arī rabīna dzīvoklis, kurā savulaik dzīvoja rabīns Kuks. Abas sinagogas tika nodedzinātas 1941. gada. 4. jūlijā.
Piemineklis nacisma upuriem, pa labi no tilta pāri Mēmelei. 1941. gada 2. jūlijā šajā vietā pie vecās ebreju kapsētas notika pirmā publiskā nonāvēšana – tika nošauti 20 ķīlnieki, 5 no kuriem bija ebreji. Nošaušanas vietā XX gs. piecdesmito gadu vidū tika uzstādīts piemineklis, bet 2006. gadā tam pievienoja granīta plāksni ar bojā gājušo vārdiem.
Hasīdu lūgšanu nams, Kalnu iela 2. Ēka uzcelta 1938. gadā.
Košera lopkautuve un gaļas veikals, Rīgas iela 37. Uzcelta XIX gs. otrajā pusē.
Ambulatorija, Rīgas iela 51. 1941. gada jūlija vidū šeit tika īstenota bezprecedenta akcija. 56 ebreju vīrieši, tostarp 9 zēni vecumā no 8 līdz 15 gadiem, tika ievietoti pilsētas ambulatorijā un sterilizēti. Jūlija beigās un augusta sākumā visi, izņemot vienu cilvēku, kam izdevās bēgt, bija nošauti. Pašlaik šajā ēkā ir vietējās avīzes redakcija.
Mikva, Upes iela 3. Pēc Otrā pasaules kara ēku pārbūvēja par dzīvojamo māju.
Salātu iela. Nacistu okupētajā Bauskā ebrejiem tika aizliegts atrasties pilsētā. 300 – 400 vietējo ebreju bija izraidīti no pilsētas centra. Salātu iela bija savdabīga robeža, kuru viņiem bija aizliegts šķērsot.
Ebreju reliģiskā skola, Kalnu iela 20. Šajā ēkā atradās arī rabīna un skolotāju dzīvokļi. Pašlaik ēka netiek izmantota.
Mihelsonu māja, Rūpniecības iela 10. Uzbūvēta XIX gs. vidū kā dzīvojamā māja ar veikalu pirmajā stāvā. 1920. gados šeit bija latviešu vidusskola, 1930. gados namā darbojās ebreju vidusskola.
Nahmana Jankeloviča tipogrāfija, Rūpniecības iela 5. 1893.gadā N. Jankelovičs dibināja pirmo vietējo avīzi “Bauskas Sludinājumi”, ko izdeva šajā ēkā. Avīze iznāca līdz 1915. gadam ar 1 000 – 1 500 eksemplāru laidienu.
Likvertenes mežs, 8 km no Bauskas pa Bauskas-Vecsaules ceļu, pa labi 1 km mežā. Šajā mežā divās naktīs 1941. gada augustā tika nogalināti, pēc dažādiem datiem, no 700 līdz 800 ebreji no Bauskas un tās apkārtnes.
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejs, Kalna iela 6.Tālr. 63960509, 63960506. Daļa no muzeja ekspozīcijas veltīta Bauskas ebreju vēsturei.
Dagda
Dagetena
Attālums no Rīgas – 301 km (А6, Р61)
2 697 iedzīvotāji
Dagdas muiža vēstures avotos pirmoreiz pieminēta XVII gs. Pilsētas statusu ieguva 1992. gadā. Ebreju kopiena radās XIX gs. sākumā, tajā pašā laikā izveidota arī kapsēta. Pirmās uzticamās ziņas par ebreju skaitu attiecināmas uz 1847. gadu: tad šeit bija 77 ebreji. 1897. gadā pilsētā dzīvoja jau 1 026 ebreju jeb 68% no iedzīvotāju skaita. 1935. gadā Dagdā dzīvoja 589 ebreji (53% iedzīvotāju).
1941. gada 25. jūlijā daļa Dagdas ebreju tika aizdzīta uz Daugavpils geto, bet pārējos 1941. gada 1. augustā nošāva ebreju kapsētā.
Sinagogas, Skolas un Rīgas ielu krustojums. Visas trīs sinagogas uzceltas 1897. gadā un rekonstruētas 1920. gados. Tagad šajās celtnēs ir veikali.
Kapsēta, Pļavas iela 6. Izveidota XIX gs. sākumā. Pēc Otrā pasaules kara atklāts piemineklis Holokausta upuriem.
Daugavpils
Dinaburga, Dvinska
Attālums no Rīgas – 232 km (А6)
109 421 iedzīvotājs
Dibināta 1275. gadā kā pils. Pilsētas tiesības kopš 1582. gada. Nosaukums vairākkārt mainījies: Dinaburga, Borisogļebova, Dvinska (no 1893.), Daugavpils (kopš 1920.). Dinaburgas ebreju kopiena radās XVIII gs. otrajā pusē. Pirmās uzticamās ziņas par ebreju skaitu ir no 1784. gada, kad pilsētā bija reģistrēti 1 773 ebreji. Dinaburga bija pirmā Latvijas lielā pilsēta, kur, sākot ar 1785. gadu, ebreji tikuši ievēlēti pašvaldībā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Dvinskā dzīvoja 55 686 ebreji jeb 49% iedzīvotāju. Tas bija augstākais ebreju procents, kas jebkad dzīvojis šajā pilsētā. Vairākas desmitgades kopienu vadīja pasaulē plaši pazīstamie rabīni – Meirs-Simha Kacs-Kagans (Or Sameah) (1843–1926) un Josifs Rozins (Rogačovas gaons) (1858–1936).
1910. gadā Dvinskā darbojās 34 sinagogas, slimnīca “Bikur-Holim”, veco ļaužu nams, ēdnīca trūcīgajiem, bija ebreju teātris. XIX gs. beigās Dvinskā atradās Krievijas lielākā sērkociņu rūpnīca, kurā strādāja 676 cilvēki. Šī pilsētas lielākā uzņēmuma vadītājs bija Šlomo Zaks. 1935. gadā Daugavpilī bija 11 106 ebreji jeb 25% iedzīvotāju. 1920.–30. gados ebrejiem piederēja vairāk nekā 100 uzņēmumi. Pilsētā strādāja četras ebreju bibliotēkas, desmit jauniešu, četras skolotāju un citas ebreju organizācijas. Tika atvērtas septiņas ebreju pamatskolas, divas ģimnāzijas, talmud-tora, vairākas ješivas, hederi. Sinagogu skaits pieauga līdz četrdesmit.
1941. gada 14. jūnijā starp staļiniskā režīma deportētajiem bija 174 ebreji. 1941. gada 26. jūnijā Daugavpili ieņēma vācu armija. Par pirmajiem Holokausta upuriem kļuva 1 150 ebreji, kurus nošāva jūlija sākumā. 1941. gada 15. jūlijā tika izdota pavēle par geto izveidošanu. 1943. gada 28. oktobrī izdzīvojušos gūstekņus aizsūtīja uz Rīgu uz koncentrācijas nometni “Kaizervalde”.
Pēc kara uz Daugavpili atgriezās ap 500 cilvēkiem, kas pārdzīvoja Holokaustu, kā arī atbrauca ebreji no citām Padomju Savienības republikām. Daugavpils ebreju kopiena atjaunota 1980. gadu beigās. Pašlaik pilsētā dzīvo ap 400 ebrejiem, darbojas reliģiskā un laicīgā ebreju kopiena, sinagoga, aktīvas ir dažādas ebreju organizācijas.
Sinagoga “Kadiš”, Cietokšņa iela 38. Uzcelta 1850. gadā, rekonstruēta 2005.–2006. gadā, pateicoties Marka Rotko bērnu finansiālajam atbalstam. Šobrīd vienīgā darbojošās pilsētas sinagoga. Otrajā stāvā izvietots muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. Sinagogas ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.
Lielā sabiedriskā sinagoga, Lāčplēša iela 39. Uzcelta 1840. gadā, tajā ietilpa 220 cilvēki. Padomju laikā šeit izvietoja sporta zāli, tagad te ir veikals. Ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.
Aptera sinagoga, Sakņu iela 29. Uzskata, ka sinagoga nosaukta rabīna vārdā, kas to uzcēla un tajā kalpoja. Tagad ēka ir pārbūvēta un tajā darbojas ebreju kopiena.
Mihoelsa māja, Mihoelsa iela 4. 1890. gada 16. martā šajā namā dzimis pazīstamais aktieris un režisors, Maskavas Valsts Ebreju teātra direktors, ievērojamais sabiedriskais darbinieks Solomons Mihoelss (1890–1948). Memoriālā plāksne uz ēkas tika atklāta par godu viņa dzimšanas simtgadei.
Piemineklis Markam Rotko, 18. novembra iela 2 (Daugavas krastā). Atklāts 2003. gada septembrī par godu viena no vadošajiem abstraktā impresionisma pārstāvjiem, Dvinskā dzimušā Marka Rotko (1903–1970) simtgadei. Pieminekļa autors ir Romualds Gribovskis.
Ebreju ģimnāzija, Saules iela 38. Šajā ēkā no 1935. gada strādāja humanitārā tipa pašvaldības ģimnāzija ar mācībām ivritā. 1939./1940. gadā šeit mācījās 187 skolēni un strādāja 18 skolotāji. Ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.
Ebreju amatniecības skola, Varšavas iela 21. Ēka uzcelta pēc inženiera J. Movšenzona projekta XX gs. sākumā. Skola pastāvēja līdz 1940. gadam. Pašlaik šeit darbojas transporta skola. Ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.
Memoriālā plāksne Gžegožam Fitelbergam, Mihoelsa iela 58. Gžegožs Fitelbergs (1879–1953) – ebreju izcelsmes poļu komponists, diriģents, vijolnieks, dzimis Dinaburgā. Plāksne atklāta 2005. gadā, tās autore – Olga Baumane.
Komunālā kapsēta, 18. novembra iela 220. Kapsētas ebreju sekcija izveidota pēc Vecās ebreju kapsētas likvidācijas 1950. gadu vidū. Šeit pārbedīti pasaulē plaši pazīstamie rabīni Meirs-Simha Kacs-Kagans un Josifs Rozins. Divās kapsētas vietās ir kompakti ebreju apbedījumi (100 līdz 200 kapavietas). Daži kapakmeņi izgatavoti pirms Otrā pasaules kara. Netālu no kapličas atrodas piemineklis Holokausta upuriem.
Tilta nocietinājums, Lielā iela 1, tagad cietums. Šeit no 1941. gada jūlija vidum līdz 1942. gada 1. maijam atradās geto, kurā sadzina vairāk nekā 15 000 cilvēku – Daugavpils iedzīvotāju, bēgļu no Lietuvas, kā arī ebreju no citām Latgales pilsētām un ciematiem. Geto tika iznīcināti ap 9 000 cilvēku.
Piemineklis fašisma upuriem, Mežciems, 6 km no pilsētas pa šoseju Daugavpils – Rīga, pa labi 1 km mežā un pa kreisi 100 m. Atklāts 1960. gadā. 1989. gadā šeit pārbedīja nošauto ebreju mirstīgās atliekas. 2007. gadā uzstādīts piemineklis Holokausta upuriem.
Memoriāls Holokausta upuriem, Mežciems, 7 km no pilsētas pa šoseju Daugavpils – Rīga, pa labi 100 m mežā. Atklāts 1991. gada 10. novembrī, autors – Oļegs Marinoha. Ansambļa centrā atrodas piemineklis ar uzrakstu jidišā “Izraēlas dēlu piemiņai”. Apkārt izvietoti 16 memoriālie akmeņi ar Vācijas okupēto valstu nosaukumiem un upuru skaitu starp šo valstu ebreju iedzīvotājiem.
Piemineklis Holokausta upuriem, 18. novembra iela 66а. Uzstādīts 2007. gadā aiz pilsētas cietuma 1 150 ebreju nošaušanas vietā.
Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejs, Rīgas iela 8. Tālr. 65422709. Tiek izstādīta unikāla Marka Rotko darbu reprodukciju kolekcija, kas maksimāli pietuvinātas oriģināliem. Daļa muzeja eksponātu veltīta Dvinskā dzimušā “tango karaļa”, komponista Oskara Stroka (1892–1975) dzīvei un darbam.
Jaunjelgava
Frīdrihštate
Attālums no Rīgas – 85 km (А7, Р85, Р87)
2 476 iedzīvotāji
Pirmoreiz pieminēta 1450. gadā, no 1590. gada kļūst par ciematu, bet 1647. gadā iegūst pilsētas statusu. Nosaukums vairākkārt mainījies: sākotnējais – Nojštate – 1646. gadā mainīts uz Frīdrihštati, bet 1920. gadā – uz Jaunjelgavu. Pirmie ebreji pārcēlās uz Frīdrihštati no kaimiņu ciematiem, kā arī no Baltkrievijas un Lietuvas. Ebreju kopiena izveidojās XIX gs. sākumā. Tajā pašā laikā atklāja kapsētu, kas nav saglabājusies. 1847. gadā reģistrēta biedrība “Hevra Kadiša”. Ar laiku atklāja sinagogu, divus beit-midrašus (vienā no tiem darbojās ješiva) un lūgšanu namus hasīdiem un mitnagediem. 1881. gadā 4 128 ebreji veidoja 71% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Lielākoties viņi nodarbojās ar sīko tirdzniecību, kā arī ar malkas un lina tirdzniecību; ebrejiem piederēja arī dažas nelielas rūpnīcas. XIX gs. vidū atklāja valsts skolu ebreju bērniem, bet XX gs. sākumā – talmud-toru. Tajā laikā daudzi bērni apmeklēja arī vācu skolas, papildus mācoties ebreju priekšmetus. XX gs. sākumā atvēra arī hederu metukan.
Pirmā pasaules kara laikā varas iestādes sagrāba kopienas līderus par ķīlniekiem, vēlāk pilsētas ebrejus izsūtīja uz Krieviju. Neatkarīgās Latvijas gados darbojās ebreju pamatskola un ivrita kursi, kā arī dažas labdarības iestādes. 1935. gadā Jaunjelgavā bija reģistrēts 561 ebrejs (26% iedzīvotāju).
1940. gadā padomju vara likvidēja visas ebreju organizācijas, dažus turīgus ebrejus 1941. gadā deportēja uz Sibīriju.
Pēc nacistu ienākšanas pilsētā ebrejus ieslodzīja sinagogā, bet līdz 1941. gada augusta beigām visi Jaunjelgavas ebreji tika iznīcināti.
Kapsēta, Meža iela 12. Izveidota 1848. gadā. Kapsētā saglabājušās beit-taharas paliekas un daži simti kapakmeņu. Pēc kara šeit pārbedīja ap 500 Holokaustā bojā gājušo ebreju mirstīgās atliekas. 1950. gados apbedījuma vietā atklāja pieminekli, ko restaurēja 2003. gadā. Šobrīd kapsēta ir atjaunota, pateicoties bijušā pilsētas domes deputāta Ūrija Šaca pēcnācējiem.
Jēkabpils
Jakobštate
Attālums no Rīgas – 143 km (А6)
26 000 iedzīvotāju
Dibināta XVII gs., pilsētas statuss kopš 1670. gada. 1962. gadā apvienoja ar Krustpili.
Ebreju kopiena reģistrēta 1810. gadā, to lielākoties veidoja no Lietuvas nākošie ebreji. Pilsētā bija trīs sinagogas, beit-midrašs un dažādas sabiedriskās organizācijas. 1830. gadā atvēra ješivu. No 1850. gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam strādāja zēnu skola ar mācībām jidišā. 1901. gadā tika atvērta ebreju bibliotēka ar lasītavu.
1881. gadā pilsētā bija 2 254 ebreji (41% iedzīvotāju). Pirmā pasaules kara gados vairāk kā pusotrs simts ebreju māju un sabiedrisko ēku tika izpostīti. 1935. gadā ebreji bija 14% no pilsētas iedzīvotājiem (793 cilvēki).
1941. gada 29. jūnijā Jēkabpili okupēja nacisti. Pēc dažām dienām visus ebrejus sadzina sinagogās, kur viņus turēja līdz 1941. gada septembrim, pēc tam nogalināja netālu no pilsētas Kūku purvā.
Pašlaik Jēkabpils ebreju kopienā ir ap 40 cilvēkiem.
Kapsēta, Saules un Nameja ielas krustojums. Izveidota XIX gs. sākumā. Daži kapakmeņi saglabājušies no XIX gs. pirmās puses. 1950. gados kapos pārbedītas Kūku purvā nogalināto ebreju mirstīgās atliekas. Tajā pašā laikā atklāts piemineklis.
Jelgava
Mītava
Attālums no Rīgas – 42 km (А8)
66 051 iedzīvotājs
Rakstiskajos avotos pirmo reizi pieminēta 1265. gadā. Pilsētas tiesības kopš 1573. gada.
Jelgavā ebreju kopiena sāka veidoties XVIII gs. sākumā, tad arī radās dzīvojamais rajons – Ebreju iela (vēlāk Dobeles iela). Vairākums ebreju ieradās Jelgavā no Vācijas ziemeļiem un Skotijas. 1730. gadā tika nodibināta apbedījumu apvienība “Hevra Kadiša” un izveidota kapsēta. Tomēr ebrejiem nebija atļauts būvēt savas mājas pilsētā. 1784. gadā uzcēla pirmo sinagogu un atklāja beit-midrašu. 1793. gadā Mītavas ebrejiem piešķīra tiesības dzīvot pilsētā. Oficiāli kopienu atzina 1796. gadā, kad Kurzeme tika pievienota Krievijai. 1881. gadā 6 295 ebreji bija gandrīz ceturtdaļa no pilsētas iedzīvotājiem.
Mītavā dzīvoja prasmīgais kaligrāfs rabīns Šimons Blūmenfelds, pazīstams ar to, ka viņš Romas Pāvestam uzrakstīja visu Toras tekstu uz lapiņas, kas saritinātā veidā varēja iziet cauri gredzenam.
Pilsētu slavenu padarīja Reubens Jozefs Vunderbars (1790–1853), kas sarakstīja Līvlandes un Kurzemes ebreju vēsturi un izdarīja lielu ieguldījumu ebreju laicīgās izglītības attīstībā. Pēc viņa iniciatīvas 1850. gadā tika atklāta meiteņu skola. Tajā pašā gadā dibināta valsts skola ebreju zēniem.
Mītavā par rabīnu kalpoja Levi Ovčinskis (1871–1941) – “Kurzemes ebreju vēstures” autors. Jelgavnieki profesors Makss Lazersons (1887–1951) un rabīns Mordehajs Nuroks (1884–1962) bija Saeimas deputāti.
1935. gadā 2 039 ebreji bija 6% no iedzīvotāju kopskaita.
1941. gada 29. jūnijā Jelgavu okupēja nacisti. Līdz septembra beigām tika iznīcināti visi pilsētā esošie ebreji.
Pašlaik Jelgavas ebreju kopienā ir ap 50 cilvēkiem.
Horālā sinagoga, Ūdens iela 1. Uzcelta 1860. gadā. XIX gs. otrajā pusē sinagogas rabīns bija pazīstamais apgaismotājs un sabiedriskais darbinieks Solomons Puhers (1829–1898). Sinagoga sagrauta 1941. gada jūlija sākumā. Pašlaik šajā vietā atrodas Lauksamniecības universitātes Ekonomikas fakultātes ēka.
Slimnīca “Bikur-Holim”, Viestura iela 15. Ārstēties šeit varēja visi pacienti, bet trūcīgajiem ebrejiem medicīnisko palīdzību sniedza bez maksas. Tagad ēkā darbojas Jelgavas tuberkulozes slimnīca.
Ebreju kapsēta, Miera iela 1. Izveidota 1729 gadā. Līdz mūsu dienām saglabājusies neliela kapsētas daļa ar dažiem kapakmeņiem. 1993. gadā kapsētā atklāts memoriālais akmens, autors — Uldis Staģis.
Piemineklis Holokausta upuriem, no pilsētas robežas pa Miera ielu 1 km, pa labi mežā 1 km. 1992. gada novembrī pēc tēlnieku Otto un Ērikas Saksonu projekta tika atklāts memoriālais akmens. 500 m pa labi no tā ir Jelgavas ebreju nošaušanas vieta.
Jūrmala
Attālums no Rīgas – 25 km (А10)
55 450 iedzīvotāji
Mūsdienu Jūrmalas teritorijā pirmie ciemati radās XVI gs. XVIII gs. beigās sāka attīstīties tirdzniecības piepilsēta Sloka (Šlok), bet XIX gs. vidū – kūrorti Ķemeri (Kemmern) un Rīgas Jūrmala. 1920. gadā visi ieguva pilsētas tiesības, bet 1959. gadā tika apvienoti pilsētā Jūrmalā.
Pirmie ebreji Slokā parādījās XVIII gs. beigās. Sloka bija Rīgai tuvākā vieta, kur ebrejiem tika atļauts pastāvīgi dzīvot. 1840. gadiem vairākums Rīgas ebreju bija reģistrēti Slokas ebreju kopienā, bet pašā Slokā dzīvoja tikai neliels viņu skaits. 1878. gadā 107 ebreji bija 10% iedzīvotāju.
Rīgas Jūrmalā, ciematos Asari (Assern), Melluži un Pumpuri (Karlsbad) un Majori (Majorenhof), pēc barona – šo zemju īpašnieka – lēmuma ebrejiem bija kategoriski aizliegts apmesties līdz 1920. gadam. Netālu esošajos Bulduros (Bilderlingshof) un Dzintaros (Edinburg) dzīvot un tirgot drīkstēja tikai I ģildes ebreju tirgotāji.
Vienīgā vieta, kur ebreji drīkstēja apmesties bez ierobežojumiem, bija Dubulti (Dubbeln). Jau 1870. gados tie kļuva par turīgo Rīgas ebreju iemīļoto atpūtas vietu, bet līdz XIX gs. beigām ebreji praktiski izspieda no turienes citu tautību atpūtniekus; vietējie vācieši ciematu pat sauca par Jūdenburgu. XX gs. sākumā tur bija reģistrēti 174 pastāvīgi dzīvojošie ebreji, kuri lielākoties nodarbojās ar tirdzniecību. Šeit uzcēla Lielo vasaras sinagogu, bet vienu no ielām nosauca par Ebreju ielu. Tajā laikā izveidota arī ebreju kapsēta (iznīcināta 1950. gados).
Ķemeros un Kauguros XX gs. sākumā atradās dažādu Rīgas ebreju labdarības organizāciju filiāles, tajā skaitā ārstēšanas iestādes un bērnu vasaras nometnes. Šī tradīcija saglabājās līdz pat 1930. gadu beigām. 1920.–30. gados izveidoja Jūrmalas reliģisko kopienu, uzcēla jaunas sinagogas. 1935. gadā pilsētā bija 180 pastāvīgi dzīvojošie ebreji (pilsētas iedzīvotāju kopskaits – 7 865).
1941. gada jūlijā Jūrmala kļuva par vērmahta kareivju rehabilitācijas vietu. 1941. gada 21. jūlijā Bulduru sinagogā nogalināja piecus ebrejus, bet ēku uzspridzināja. Pēc okupācijas varas pavēles Jūrmalas ebreji devās uz Rīgu, kur viņus piemeklēja savu tautiešu – rīdzinieku liktenis.
Ebreju dzīve Jūrmalā atdzima 1980. gadu beigās. Pašlaik pilsētā ir ap 300 ebreju iedzīvotājiem.
Jaunā sinagoga, Majori, Viktorijas iela 33. Uzcelta 1930. gadu beigās. Pēc Otrā pasaules kara šeit bija bērnu sporta skola, tad celtniecības preču veikals, pašlaik ēka netiek izmantota.
Lielā vasaras sinagoga, Dubulti, Ceriņu iela 12. Ēka uzcelta 1904. gadā, rekonstruēta 1939. gadā. Pēc Otrā pasaules kara pārveidota tirgus vajadzībām, tagad ēka netiek izmantota. Vietējās nozīmes kultūras piemineklis.
Lūgšanu nams, Dubulti, Dubultu prospekts 97. Pašlaik – privātmāja.
Lūgšanu nams, Bulduri, Vidus prospekts 12.Pašlaik – privātmāja.
Kandava
Kandau
Attālums no Rīgas – 91 km (А10, Р 130)
9 052 iedzīvotāji
Pirmoreiz pieminēta 1230. gadā, ciemata statuss no 1625. gada, pilsētas tiesības kopš 1917. gada.
Ebreju kopiena Kandavā radās XIX gs. sākumā. 1863. gadā 55% pilsētas iedzīvotāju bija ebreji. 1881. gadā 775 ebreji bija lielākā daļa iedzīvotāju. 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, ebrejus deportēja Krievijas dziļumos, lielākā daļa ebreju sabiedrisko un privāto ēku tika sagrauta. 1935. gadā kopienā bija 68 ebreji no 1 718 iedzīvotājiem.
1941. gada jūlija sākumā pilsētu ieņēma vācu karaspēks. Augustā visi Kandavā palikušie ebreji tika nošauti Elku mežā netālu no pilsētas.
Sinagoga, Lielā iela 31. Uzcelta 1880. gadā, rekonstruēta 1937. gadā. Viens no sinagogas rabīniem bija Menahems Mendels Zaks (1873–1941), kas vēlāk kļuva par Rīgas virsrabīnu (1941. gadā viņu nogalināja Rumbulā). Pēc Otrā pasaules kara ēku izmantoja graudu glabāšanai, no 1950. gada tur darbojās pilsētas teātris. Šobrīd ēka netiek izmantota.
Mikva, Pils iela 7. Uzcelta XIX gs. beigās virs dabas avotiem. Pēc 1950. gada pārbūvēta par pilsētas pirti. Pašlaik šeit ir viesu nams.
Skola , Tirgus laukums 5.
Krogs, viesnīca, Lielā iela, 24. Piederēja ebrejiem.
Lielā, Sabiles, Ūdens ielas, Tirgus laukums. Vairākums namu šajās ielās piederēja ebrejiem.
Kapsēta, 3 km no pilsētas uz Sabiles pusi, ceļa labajā malā. Izveidota 1840. gadā un izmantota līdz Otrā pasaules kara sākumam. Kara laikā un padomju laikos kapsēta sagrauta. Pašlaik tā ir pamesta, saglabājušies tikai daži kapakmeņi.
Elku mežs, 10 km no pilsētas uz Rumenes pusi. Šeit 1941. gada augustā tika nogalināti Kandavas ebreji. Piemiņas vieta atzīmēta pēc kara. 2006. gadā atklāts memoriālais akmens.
Krāslava
Krēslavka
Attālums no Rīgas – 265 km (А6)
10 854 iedzīvotāji
Pirmoreiz apdzīvotā vieta Krēslavka minēta XIV gs. 1729. gadā ieguva ciemata statusu, bet 1923. gadā – pilsētas tiesības. Ebreju kopiena radās 1764. gadā. Līdz XVIII gs. beigām visi Latgales ebreji bija reģistrēti Krāslavas kagalā. 1897. gadā ebreji bija 51% no iedzīvotājiem (4 051 cilvēks). 1935. gadā šeit dzīvoja 1 444 ebreji (34% iedzīvotāju).
Viens no pirmajiem Krāslavas mēriem bija Moisejs Rabinovičs (1882–1941), viņš ir radījis pilsētas ģerboni. 1920. gados starp pilsētas pašvaldības deputātiem bija arī ebreji. Tajā laikā pilsētā bija dažas sinagogas un lūgšanu nami, darbojās ebreju pamatskola un dažādas sabiedriskās organizācijas.
Līdz ar nacistu atnākšanu 1941. gada jūlija sākumā daļu ebreju nošāva pilsētā, daļu aizdzina uz Daugavpils geto, kur vairākumu no viņiem iznīcināja.
Pašlaik Krāslavā dzīvo daži ebreji.
Lielais lūgšanu nams, Skolas iela 6. 1781 gadā bija uzcelta koka ēka, vēlāk pārbūvēta par mūra ēku. Pašlaik – dzīvojamā māja.
Kapsēta, Lielās un Spīdolas ielas galā. Izveidota XVIII gs. Saglabājušies XIX – XX gs. sākuma kapakmeņi, ir arī mūsdienīgi apbedījumi. Šeit uzstādīts arī piemineklis Krāslavas ebrejiem, kas gājuši bojā Otrā pasaules kara frontēs.
Piemineklis Holokausta upuriem, pie kapsētas, Lielā iela. Uzstādīts 2007. gadā.
Piemineklis Holokausta upuriem, Miesnieku iela 8. Uzstādīts 2007. gadā.
Piemineklis Krāslavas ebreju nošaušanas vietā, Augustovka, Ūdrišu ielas sākums.
Piemineklis «Māte-Latgale raud», Sv. Ludviķa laukums. 2007 gadā citu starpā uzstādīta arī memoriālā plāksne ebrejiem – nacisma upuriem.
Krāslavas vēstures un mākslas muzejs, Pils iela 8. Tālr. 65623586. Daļa ekspozīcijas attēlo ebreju kopienas vēsturi.
Krustpils
Kreicburga
Attālums no Rīgas – 143 km (А6)
Iedzīvotāji: skat. Jēkabpils
Pirmoreiz pieminēta 1237. gadā. 1962. gadā apvienota ar Jēkabpili un pārtrauca pastāvēšanu kā patstāvīga pilsēta.
Krustpilī XVII gs. beigās izveidojās viena no Latgales vecākajām kopienām. XVIII gs. izveidota kapsēta. 1897. gadā pilsētā dzīvoja 3 164 ebreji (76% iedzīvotāju). 1935. g. 1 043 ebreji bija 28,5% no iedzīvotāju kopskaita. XIX – XX gs. pirmajā pusē pilsētā darbojās piecas sinagogas un lūgšanu nami.
1941. gada 28. jūnijā Krustpilī ienāca vācu karaspēks. 6. jūlijā sākās masveida ebreju aresti. Sākumā viņus ieslodzīja lopu kautuvē, tad pārveda uz ebreju skolas ēku un cukura fabriku. Dažus ebrejus aizsūtīja uz darbiem zemnieku saimniecībās. 1941. gada augusta beigās – septembra sākumā visi pilsētā palikušie ebreji tika nogalināti Spunģēnu mežā un Kaķīšu purvā pie ciemata Spunģēni.
Ebreju skola, Rīgas iela 182. Laicīgā ebreju skola, kur 1930. gados mācījās vairāk nekā 150 bērni. Pašlaik ēka ir privātīpašums.
Kapsēta, Asote, 1,5 km aiz pilsētas robežas pa Rīgas ielu uz Daugavpils pusi. Šī ir vienīgā ebreju kapsēta, kas Latvijā radusies pēc Otrā pasaules kara. 1950. gados likvidēja veco ebreju kapsētu, bet kapakmeņus pārveda uz jauno. 1958. gadā šeit pārbedīja 1941. gadā nogalināto Krustpils un Gostiņu ebreju mirstīgās atliekas, gadu vēlāk uzstādīja pieminekli.
Krustpils ebreju nošaušanas vieta, 142,3 km pa šoseju Rīga – Daugavpils. Šajā vietā nošāva 25 Krustpils ebrejus. 2008. gadā uzstādīts piemiņas akmens.
Kuldīga
Goldingena
Attālums no Rīgas – 150 km (А10)
13 500 iedzīvotāji
Pirmoreiz pieminēta 1242. gadā, pilsētas statuss kopš 1378. gada. Ebrejiem atļāva apmesties pilsētā tikai pēc 1795. gada, kad Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai. 1801. gadā organizē Hevra Kadišu, drīzumā uzceļ sinagogu, skolu, talmud-toru.
1835. gadā 2 330 ebreji bija 57% iedzīvotāju. 1935. gadā Kuldīgā no 7 180 iedzīvotājiem bija 646 ebreji.
1941. gada 1. jūlijā pilsētā ienāca vācu karaspēks. Okupācijas sākumā daļu ebreju nogalināja tuvējā mežā, citus izveda uz Padures mežu dažos kilometros no pilsētas un tur nošāva. No iznīcināšanas paglābās tikai daži ebreji, kurus paslēpa vietējie iedzīvotāji.
Sinagoga, 1905. gada iela 6. Uzcelta 1875 gadā. 1941. gadā sinagoga kalpoja par ebreju ieslodzījuma vietu. Pēc kara izmantoja graudu glabāšanai, bet 1958. gadā to pārbūvēja par kinoteātri. Pašlaik ēkā notiek rekonstrukcijas darbi – tajā būs izvietota pilsētas bibliotēka un izstāde par Kuldīgas ebreju vēsturi. Pagalmā saglabājusies beit-tahara, kā arī 1862. gadā uzceltā Mazā sinagoga, ko padomju laikos pārbūvēja par garāžu. Pēc rekonstrukcijas šajā celtnē izveidos izstāžu zāli.
Kapsēta, Liepājas iela. Izveidota XIX gs. sākumā. Tā bija pilsētas kapsēta, ko sadalīja luterāņu, katoļu, pareizticīgo un jūdaistu g. 1970. gadā kapsētas vietā izveidoja parku. Ebreju sektorā saglabājās vairāk nekā 20 pieminekļi.
Ebreju skola, Smilšu iela 6. Skolu atklāja 1926. gadā. Mācības notika vācu valodā un ivritā. Pašlaik ēkā darbojas mūzikas skola.
Liepāja
Lībava
Attālums no Rīgas – 218 km (А9)
85 710 iedzīvotāji
Pirmoreiz pieminēta 1253. gadā, pilsētas statuss kopš 1625. gada.
Ebreju kopiena nodibināta XVIII gs. beigās. 1799. gadā atvēra pirmo lūgšanu namu, bet 1806. gadā uzcēla pirmo sinagogu. 1803. gadā ebreju kopiena atklāja kapsētu un biedrību “Hevra Kadiša”. Pirmā ebreju izglītības iestāde – talmud-tora – tika atklāta 1830. gadā. 1851. gadā darbu uzsāka skola ebreju zēniem, bet 1880. gadā – heders metukan.
XIX gs. pēdējā ceturksnī pilsētā uzcēla divas sinagogas. Galveno jeb Horālo sinagogu – vecpilsētā, bet otro – jaunajā pilsētas daļā. Turklāt bija daži minjani un lūgšanu nami. Tobrīd daudzi ebreji bija ieradušies uz Liepāju no Krievijas, Polijas un Lietuvas. Vairākums no viņiem pilsētā uzturējās nelikumīgi, 1890. gadā padzina ap 400 tādu ģimeņu. Neskatoties uz to, kopiena turpināja augt un līdz 1897. gadam sasniedza 9 454 cilvēkus no 64 489 pilsētas iedzīvotājiem.
Liepāja bija viens no lielākajiem Krievijas ebreju emigrācijas tranzīta punktiem – no 1906. līdz 1910. gadam no Liepājas ostas uz ārzemēm aizbrauca apmēram simts tūkstoši emigrantu.
1919. gadā atklāja astoņgadīgo skolu ar mācībām jidišā un bibliotēku. Pastāvēja arī skola ar apmācību ivritā un valsts ebreju ģimnāzija ar mācībām latviešu valodā.
1935. gadā pilsētā bija 7 379 ebreji jeb 13% no iedzīvotāju kopskaita.
1941. gada 14. jūnijā staļiniskais režīms deportēja 181 ebreju uz Sibīriju, vairākums no viņiem gāja bojā.
Kad 1941. gada jūnija beigās pilsētā ienāca vērmahta karaspēks, pilsētā palika ap 7 000 ebreju. Turpat atveda arī ebrejus no apkaimes. Pirmajās dienās 33 ebrejus nošāva pilsētas centrā, Raiņa parkā. 1941. gada 8. un 9. jūlijā simtus ebreju vīriešu atveda no cietuma un nogalināja jūras krastā, uz dienvidiem no bākas. Jūlija beigās sākās masveida nošaušanas Šķēdē. No 15. līdz 17. decembrim tika nošauti 2 773 cilvēki. Karu pārdzīvot izdevās tikai 20-30 ebrejiem, atrodot patvērumu pilsētā.
Pēc kara Liepājā dzīvoja daži simti ebreju, vairākums bija nācis no citām Padomju Savienības daļām. Liepājas ebreju kopiena atjaunota 1980. gadu beigās. Pašlaik Liepājā dzīvo apmēram 400 ebreji.
Lielā horālā sinagoga, Kuršu iela 11/13. Sinagogas ēka uzcelta 1868. gadā. Sagrauta 1941. gadā.
Lūgšanu nams, Kungu iela 21. Pašlaik ēkā atrodas Liepājas ebreju draudze un Liepājas ebreju vēstures muzejs.
Patversmes “Mošav-Zkeinim” lūgšanu nams, Kungu iela 21, pagalmā. Ēka uzcelta 1911. gadā.
Slimnīca “Linas-Hacedek”, Bāriņu iela 11.
Ebreju ģimnāzija, Bāriņu iela 12. Šajā celtnē darbojās ebreju pamatskola un valsts humanitārā tipa ebreju ģimnāzija.
Ebreju skola ar mācībām ivritā, Kuršu iela 20.
Šolom-Aleihema skola, Rožu iela 8. Dibināta 1919. gadā un strādāja līdz 1940. gadam. Šajā vienīgajā skolā ar mācībām jidišā 1921. gadā bija 336 skolēni. 1926. gadā skolu nosauca ebreju rakstnieka Šolom-Aleihema vārdā.
Ebreju pamatskola un ģimnāzija, Kūrmājas prospekts 13. No 1935. līdz 1937. gadam šajā ēkā darbojās ebreju pamatskola, bet no 1937. līdz 1940. gadam – valsts ebreju ģimnāzija.
Ebreju nošaušanas vieta, Zvejnieku iela 7. Šeit no 1941. gada jūlija beigām līdz oktobra sākumam notika sistemātiska ebreju nošaušana.
Dzīvojamā māja, kur slēpās ebreji, Tirgoņu iela 22. Šajā namā Roberts un Johanna Seduli no 1943. līdz 1945. gadam slēpa 11 ebrejus. Uz nama sienas – memoriālā plāksne, kas veltīta glābējiem.
Hevra Kadiša, Klaipēdas iela 41. Kapsēta, Cenkones iela 18/20. Izveidota XIX gs. kā daļa no pilsētas Līvu kapsētas. Kapsētā ir piemineklis ebrejiem, kas gāja bojā Latvijas Brīvības cīņās 1919. gadā. 2004. gadā atklāta memoriālā siena. Uz tās ir Holokausta laikā un padomju nometnēs bojā gājušo 6 428 Liepājas ebreju vārdi.
Memoriālais akmens, kas veltīts Liepājas geto, Kungu iela 29, pagalmā. 1942. gada vasarā nedaudz vairāk par 800 pilsētā palikušajiem ebrejiem tika pārcelti uz geto, kas tika izveidots starp Kungu, Apšu, Dārza un Bāriņu ielām. 1943. gada rudenī geto gūstekņus aizsūtīja uz Rīgu uz koncentrācijas nometni “Kaizervalde”, bet vēlāk – uz Vācijas nometnēm.
Šķēdes memoriāls, pilsētas ziemeļu daļa, 15 km no centra. Šajās kāpās jūras krastā no 1941. līdz 1945. gadam tika nošauts no 6 500 līdz 7 000 cilvēkiem, tostarp 3 640 ebreji, 2 000 padomju kara gūstekņi, 1 000 Latvijas civiliedzīvotāji. 2005. gada jūnijā atklāts memoriālais ansamblis pēc tēlnieka Raimonda Gabaliņa projekta. To veido milzīga uz zemes guļošā menora, kas veidota no Kurzemē savāktiem lauka akmeņiem. Stellās izkalti citāti no Bībeles.
Līvāni
Līvenhofa
Attālums no Rīgas – 170 km (А6)
10 800 iedzīvotāji
Līvāni pirmoreiz hronikās minēti 1245. gadā. No 1824. gada kļūst par ciematu, pilsētas statuss kopš 1926. gada.
Ebreji šeit parādījās XIX gs. sākumā – tie bija ienācēji no Lietuvas.
Pirms Pirmā pasaules kara ebreji bija vairāk nekā puse no ciemata iedzīvotājiem. Līvānos tika atklāti lūgšanu nami, kapsēta, skola, bērnudārzs. 1915. gadā daudzi ebreji pameta ciematu sakarā ar frontes līnijas tuvošanos.
1921. gadā darbu sāka pamatskola ar mācībām jidišā. 1935. gadā no pilsētas 3 527 iedzīvotājiem 28% bija ebreji. Viņiem piederēja 44% mazo uzņēmumu.
1941. gada 29. jūnijā Līvānus okupēja vācu karaspēks, bet pēc dažām nedēļām vietējos ebrejus nošāva.
Kapsēta, Meža iela. Kapsēta izveidota XIX gs. vidū, pēdējais apbedījums ir datējams ar 1940. gadu. 2007. gadā kapsētu daļēji atjaunoja jauniešu grupa no Vācijas pastora Klausa Reksa vadībā.
Ludza
Lucyn
Attālums no Rīgas – 272 km (А6, А12)
9 730 iedzīvotāji
Pirmoreiz hronikās minēta 1177. gadā, pilsētas tiesības kopš 1777. gada.
Pēc dažiem datiem, pirmie ebreji šeit parādījās XVI gs. Kopiena izveidojās XVIII gs. sākumā. 1815. gadā pilsētā dzīvoja 1 176 ebreji (67% iedzīvotāju).
Ludza bija svarīgs reliģisks centrs. Pusotru gadsimtu gaitā kopienu vadīja slavenie rabīni no Altšūleru, Cijuni un Don-Ihjē ģimenēm. 1930. gados pilsētā bija astoņas sinagogas un lūgšanu nami.
1935. gadā Ludzā dzīvoja 1 518 ebreji jeb 24% no iedzīvotāju kopskaita.
1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Ludzas uz Sibīriju deportēja 13 ebreju ģimenes.
1941. gada 3. jūlijā pilsētā ienāca nacistu karaspēks. Ebrejus sadzina geto un dažu akciju laikā iznīcināja. Ap 120 ebrejiem nosūtīja uz Daugavpili un Rēzekni, kur viņi gāja bojā.
Pēc kara Ludzā dzīvoja vairāk par simts ebrejiem, līdz 1980. gadu beigām viņi apmeklēja sinagogu, pilsētā cepa macu. Emigrācijas rezultātā kopiena ievērojami saruka. Ludzas ebreju kopienu atjaunoja 1990. gadu sākumā un šodien tajā ir 15 cilvēki.
Lielā sinagoga, Pirmā Maija iela 31. Viena no vecākajām sinagogām Latvijā, uzcelta 1801. gadā, pārbūvēta 1937. gadā. Pašlaik ēka netiek izmantota.
Piemineklis Holokausta upuriem, ezera krastā pie sinagogas. Atklāts 1991. gadā.
Ebreju skola, Raiņa iela 14. Atvērta 1919. gadā. Tā bija pamatskola ar mācībām jidišā. 1935. gadā tajā mācījās 209 bērni. Pēc Otrā pasaules kara ēka ievērojami pārbūvēta par dzīvojamo māju.
Kapsēta, J. Soikāna iela. Viena no senākajām ebreju kapsētām Latvijā, izveidota XVIII gs. beigās. Pašlaik – darbojošās kapsēta.
Preiļi
Preļi
Attālums no Rīgas – 204 km (А6, Р63)
8 286 iedzīvotāji
Pirmoreiz rakstiskajos avotos pieminēti 1382. gadā. XIX gs. vidū ieguva ciemata statusu, bet 1928. gadā – pilsētas tiesības.
Pirmie ebreji ciematā parādījās XIX gs. sākumā. 1847. gadā šeit dzīvoja 284 ebreji, bet līdz 1897. gadam viņu skaits pieauga līdz 1 375. XIX gs. beigās uzcēla četras sinagogas un skolu.
1935. gadā 847 ebreji bija 51% no pilsētas iedzīvotājiem.
1941. gada 28. jūnijā pilsētu ieņēma vācu armijas daļas. Jūlijā un augustā ap 800 cilvēkiem – vietējie ebreji, kā arī bēgļi no citām pilsētām – tika nošauti.
Sinagoga, Brīvības iela 8.Koka ēka uzbūvēta 1865. gadā, rekonstruēta 1938. gadā.
Kapsēta, Cēsu iela. Izveidota XIX gs. sākumā. Apbedījumi veikti līdz pat 1964. gadam.
Holokausta upuru memoriālais ansamblis, Cēsu iela, pie kapsētas. Atklāts 2004. g. pēc Dāvida Zilbermana iniciatīvas un par viņa līdzekļiem. Piemineklī izkalts citāts no Preiļu ebreju meitenes Šeinas Gramas dienasgrāmatas, ko viņa rakstīja no 1941. gada 22. jūnija līdz savas nāves dienai, 8. augustam: “Man acu priekšā visu noslepkavoto sejas, un liekas – viņi raud”.
Rēzekne
Rozittena, Rēžica
Attālums no Rīgas – 242 km (А6, А12)
36 345 iedzīvotāji
Pirmoreiz pieminēta 1285. gadā, pilsētas statuss kopš 1773. gada. Pirmās ziņas par ebrejiem ir no 1712. gada. Ebreju kopiena izveidojās XVIII gs. pēdējā ceturksnī. Zīmīgi, ka pirmajā pilsētas plānošanā 1870.–80. gados astoņi kvartāli speciāli bija paredzēti ebreju mājām. 1784. gadā pirmo reizi pieminēts ebreju lūgšanu nams, bet 1864. gadā pilsētā darbojās jau sešas sinagogas un lūgšanu nami.
1815. gadā šeit dzīvoja 1 072 ebreji (90% iedzīvotāju), bet 1897. gadā – 6 478 ebreji. XIX gs. beigās – XX gs. sākumā daļa Rēzeknes ebreju aizbrauca un ASV un Dienvidāfriku, Pirmā pasaules kara laikā daudzi kļuva par bēgļiem, 1920.–30. gados – pārcēlās uz Rīgu vai Palestīnu. 1935. gadā pilsētā dzīvoja 3 342 ebreji (25% iedzīvotāju). Atšķirībā no citām pilsētām, Rēzeknē attīstījās ebreju sieviešu izglītība: 1885. gadā atklāja privātu sieviešu skolu, 1908. gadā – sieviešu hederu, bet 1912. gadā – ebreju sieviešu tautas skolu.
Rēzeknē darbojās ebreju pamatskola, ebreju valsts ģimnāzija, dažādas cionistu, jauniešu un sporta organizācijas.
Starp slaveniem Rēzeknes izcelsmes ebrejiem ir tādi cilvēki kā rakstnieks, dramaturgs un kritiķis Jurijs Tiņanovs (1894–1943) un kinorežisors Frīdrihs Ermlers (1898 –1967).
1941. gada 3. jūlijā Rēzekni okupēja vācu karaspēks. Pirmās ebreju nošaušanas tika veiktas jau nākamajā dienā ebreju kapsētā un Ančupānu ciematā. Smagam fiziskam darbam derīgie ebreji tika nosūtīti uz Daugavpils geto, tad uz nometni “Kaizvervalde” Rīgā. Pilsētā tika paslēpti un izglābti tikai divi pieaugušie un daži bērni.
Pēc kara ebrejiem, kas atgriezās no evakuācijas, pievienojās ebreji no citām pilsētām. 1950. gadā Rēzeknē dzīvoja daži simti ebreju. Tika atjaunoti dievkalpojumi Zaļajā sinagogā. 1970. gados vairākums ebreju emigrēja uz Izraēlu vai pārcēlās uz Rīgu, bet ebreju kopienas darbība tika pārtraukta.
Astoņdesmito gadu beigās ebreju dzīve tika atjaunota, pašlaik kopienā ir 39 cilvēki.
Zaļā sinagoga, Krāslavas iela 5. Vecākā saglabājusies koka sinagoga Latvijā, uzcelta 1845. gadā, rekonstruēta 1939. gadā. Pašlaik ēka ir iekonservēta un tai nepieciešama restaurācija. Sinagoga ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.
Māja, kur dzīvoja Jurijs Tiņanovs, Atbrīvošanas aleja 94.
Kapsēta, A. Upīša iela 91. Sastāv no divām daļām – vecās (apbedījumi pirms 1940. gada) un jaunās. Kapsētā ir divi pieminekļi Holokausta upuriem. Viens no tiem uzstādīts 1940. gadu beigās, otrs – 1989. gadā.
Piemineklis Holokausta upuriem, Dzirnavu un Krasta ielas krustojums. Uzstādīts 2006. gadā 120 Rēzeknes ebreju nošaušanas vietā.
Nacistu terora upuru memoriāls, Ančupānu pakalni, 1 km no Rīgas un Viļakas ielas krustojuma. Šajā vietā Otrā pasaules kara laikā tika nošauti 15 000 cilvēku, tostarp 6 000 ebreji no Rēzeknes un apkārtnes, kā arī no Eiropas valstīm. 1973.gadā pēc tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas projekta atklāts memoriālais ansamblis.
Latgales, Daugavpils, Dagdas, Tiņanova ielas. Šeit līdz Otrajam pasaules karam lielākoties dzīvoja ebreji.
Latgales kultūrvēstures muzejs, Atbrīvošanas aleja 102. Tālr. 64622464. Daļa muzeja materiālu stāsta par ebreju vēsturi.
Rīga
731 800 iedzīvotāji
Par dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1201. gads. 1225. gadā Rīga ieguva pilsētas statusu. Vairāku gadsimtu gaitā pilsēta atradās vācu krustnešu, Polijas un Zviedrijas varā, bet 1710. gadā kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu un Vidzemes guberņas centru.
Pirmoreiz Rīgā ienākušos ebreju tirgoņus rakstiskajos avotos piemin XV gs. beigās – XVI gs. sākumā. Sākotnēji ebrejiem bija aizliegts apmesties pilsētā, bet 1764. gadā trim ebreju ģimenēm atļāva apmesties nomalēs. XVIII gs. Rīgā parādījās tā saucamie apsargājamie ebreji, bet aiz pilsētas mūra Maskavas forštates teritorijā uzbūvēja ebreju iebraucamo vietu. XVIII gs. beigās ebreji no tuvējās piepilsētas Slokas (Šlok) ieguva tiesības tirgot Rīgā. Pakāpeniski Slokas ebreji sāka pārcelties uz pastāvīgo dzīvesvietu galvaspilsētā. 1765. gadā dibināja Hevra Kadišu, 1780. gadā atvēra pirmo sinagogu, 1783. gadā kopiena tika reģistrēta, bet oficiālu statusu ieguva tikai 1842. gadā.
1881. gadā kopienā bija 1 422 cilvēki, t.i., 8,4% no iedzīvotāju kopskaita. XIX gs. otrajā pusē – XX gs. sākumā Rīgā līdzās tradicionālajām ebreju izglītības iestādēm atvēra arī laicīgās skolas. Pilsētā radās dažādas kultūrizglītojošas un sabiedriskās organizācijas.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā daļu Rīgas ebreju deportēja.
1920. gadā Rīga kļuva par neatkarīgās Latvijas Republikas galvaspilsētu. 1920. gadā kopienā bija 24 725 cilvēki. 1920.-30. gadi – ebreju kopienas uzplaukuma laiks: radās kopienas padome, atvēra slimnīcas un labdarības biedrības, darbu uzsāka teātri, izdeva avīzes un žurnālus jidišā, ivritā, vācu un krievu valodā. Šajā laikā pilsētā darbojās divpadsmit ebreju pamatskolas, divas ebreju ģimnāzijas, ebreju tautas universitāte un tautas konservatorija. 1920. gados Rīgā bija piecas sinagogas, vairāk nekā 20 lūgšanu nami un minjani. Pēc Ļubaviču rebe Josefa-Ichoka Šneersona pārcelšanās uz Rīgu, pilsēta kļuva par Habada centru.
1920.–30. gados Rīga kļuva arī par cionistu kustības centru Austrumeiropā. Šeit aktīvi strādāja tādas organizācijas kā “Beitar”, “Keren Kajemet”, jauniešu kreiso cionistu organizācijas.
1935. gadā Rīgā dzīvoja 43 672 ebreji jeb 11,3% no iedzīvotāju kopskaita.
Līdz ar padomju varas ieviešanu 1940. gadā visas cionistiskās sabiedriskās organizācijas, kā arī skolas ar pasniegšanu ivritā, tika slēgtas. 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti daudzi pazīstami ebreju sabiedriskie darbinieki.
1941. gada 1. jūlijā Rīgu ieņēma Hitlera karaspēks. Tobrīd pilsētā bija palikuši ap 30 tūkstošiem ebreju, gandrīz visus no viņiem nošāva Rumbulas mežā. Kad pilsētu atbrīvoja no nacistiem, tur palika tikai 164 ebreji, kas pārdzīvoja Holokaustu.
Pēc kara Rīgas ebreji atgriezās no evakuācijas, frontes, trimdas, koncentrācijas nometnēm. Pirmskara kopiena saruka trīskārt. Uz Rīgu atbrauca ebreji no citām Padomju Savienības pilsētām.
Sākot ar 1960. gadiem Rīga kļuva par vienu no ebreju nacionālistiskās un cionistiskās kustības centriem. Pilsētā izdeva nelegālo presi, darbojās pagrīdes teātris. 1970. gadā Rīgā bija reģistrēti 30 580 ebreji. Septiņdesmitajos gados ap trešdaļu Rīgas ebreju emigrēja uz Izraēlu.
1988. gadā Rīgā izveidoja Latvijas ebreju kultūras biedrību. Ar to arī sākās ebreju kopienas atdzimšana. 1989. gadā Rīgā atklāja pirmo ebreju skolu Padomju Savienībā.
Pašlaik kopienā ir vairāk nekā 8 000 cilvēki.
Peitav-šul sinagoga, Peitavas iela 6/8. Uzcelta 1905. gadā pēc arhitektu Vilhelma Neimaņa un Hermaņa Zeiberliha projekta jūgendstilā, tās interjerā atspoguļoti senās Ēģiptes motīvi. Tā bija pēc izmēra un skaistuma otrā sinagoga pēc Lielās horālās. Holokausta laika tā paglābās no citu Rīgas sinagogu likteņa un netika sadedzināta, jo atradās blīvi apbūvētajā Vecpilsētā; vācieši tur ierīkoja noliktavu. Padomju laikos Peitav-šul bija viena no nedaudzajām sinagogām, kas darbojās PSRS. Tagad ta ir vienīgā Rīgas darbojošās sinagoga. 2007.–2008. gadā ēka renovēta ar Eiropas Savienības, Latvijas valsts, Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes finansiālo atbalstu un privātpersonu ziedojumiem. Sinagoga ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Memoriāls Lielās horālās sinagogas vietā, Gogoļa iela 25 (krustojumā ar Dzirnavu ielu). Šajā vietā 1871. gadā pēc arhitekta Paula von Hardenaka projekta uzcēla vienu no skaistākajām Rīgas kulta celtnēm. Tajā ietilpa ap tūkstoš cilvēkiem. 1941. gada 4. jūlijā Lielo horālo sinagogu, kā arī citas Rīgas sinagogas, līdz ar tajā esošajiem cilvēkiem, kuru skaits joprojām nav zināms, nodedzināja nacisti. 1993. gadā nodedzinātās sinagogas vietā pēc arhitekta Sergeja Riža projekta atklāja memoriālu, kas attēlo sinagogas drupas ar izrakumos atrastajiem iepriekšējās ēkas dekoratīvajiem fragmentiem.
Piemineklis Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem, Gogoļa iela 25 (krustojumā ar Dzirnavu ielu). Atklāts 2007. gada 4. jūlijā. Projekta autore – Elīna Lazdiņa. Krītošā siena simbolizē ebreju tautas iznīcības draudus. Uz sienu balstošajām kolonnām –— 270 cilvēku vārdi, kas Holokausta laikā glāba ebrejus. Uz centrālās kolonnas izvietots Žaņa Lipkes, kurš izglāba vairāk kā 50 ebrejus no Rīgas geto, portrets. Viņš kļuva par pirmo Latvijas iedzīvotāju, ko atzina par Pasaules tautu taisnīgo.
Ebreju skola, Lāčplēša iela 141. 1840 g. Rīgā atvēra pirmo laicīgo ebreju skolu. Tās pamatlicējs un pirmais direktors bija Makss Lilientāls, pazīstamais rabīns un izglītotājs no Vācijas. Vēlāk skolā pasniedza arī pazīstamais ebrejības vēsturnieks rabīns Reubens Jozefs Vunderbārs. 1887. g. ēku nopirka un pārbūvēja skolai. Skola darbojās līdz 1941. g. Holokausta laikā šeit izvietoja “Jūdenrāt” — geto ebreju padomi. Pēc kara ēka tika nodota vienai no pilsētas skolām. Šobrīd šeit darbojas ebreju privātā vidusskola Habad.
Geto (1941 – 1943), pilsētas daļa, ko ierobežo Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Lauvas, Lielā Kalna, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša ielas. 1941. gada augusta beigās visiem Rīgā esošajiem ebrejiem tika pavēlēts pārcelties uz geto. Šajā teritorijā bija ieslodzīts ap 30 000 cilvēku. Divās akcijās 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā nošāva ap 25 000 cilvēku. No 1941. gada beigām un līdz geto slēgšanas momentam 1943. gada 2. novembrī šajā teritorijā atradās no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji.
Vecā Jauna sinagoga (Altnaije-šūl), Maskavas iela 57. Vēl 1780. g. šajā vietā atradās koka celtne, ko Rīgas ebreji īrēja kā lūgšanu namu. Šī pilsētas senākā sinagoga tika no jauna uzcelta no mūra 1843. g., bet 1889. g. atkal pārbūvēta pēc arhitekta Reingolda Šmerlinga projekta. Kopš tā laika ēka arī ieguva savu nosaukuma. 1941. gada 4. jūlijā Vecā Jaunā sinagoga tika nodedzināta kopā ar tajā esošajiem cilvēkiem. Pēc kara ēku pārbūvēja par dzīvojamo māju.
Slimnīca “Bikur-Holim”, Maskavas iela 122/128. Slimnieku aprūpes sabiedrību “Bikur-Holim” Rīgā dibināja XIX gs. Slimnīca atverta 1924. g. par ebreju filantropa Ulriha Milmana līdzekļiem ar amerikāņu organizācijas “Džoint” atbalstu. Slimnīcas vadītājs bija dakteris Īzaks Joffe. “Bikur-Holim” bija trīs nodaļas — terapeitiskā, neiroloģiskā un ķirurģiskā. Ķirurģisko nodaļu vadīja profesors Vladimirs Mincs. Viņš bija pirmais, kas Latvijā veica sirds un galvas smadzeņu operācijas. Holokausta laikā ēkā izvietoja vācu militāro slimnīcu, bet padomju laikos — pilsētas slimnīcu. Kopš XX gs. deviņdesmito gadu sākumā šeit atkal strādā slimnīca “Bikur-Holim”.
Vecā ebreju kapsēta, Līksnas iela 2/4. Izveidota 1725. g. Nosaukumu ieguva XX gs. divdesmitajos gados pēc Jaunās ebreju kapsētas atklāšanas Šmerlī. 1941. gada 4. jūlijā šeit nodedzināja lūgšanu nama un beit-taharas celtnes. Ugunī bojā gāja ap 50 cilvēkiem. Kapsētā masu kapā tikā apbedīti ap tūkstoš ebrejiem, ko 1941. gada novembrī nogalināja geto ielās. 1942. gada 31. oktobrī šeit nošāva un apbedīja pretošanās grupas locekļus. Padomju laikā kapsētas teritorijā izveidoja Komunistisko brigāžu parku, bet apbedījumus iznīcināja. Tomēr līdz šim ir saglabājušies atsevišķi kapakmeņu fragmenti. Tagad parkam atgriezts nosaukums “Vecā ebreju kapsēta”. 1994. g. pēc arhitekta Ulda Sterģa projekta atklāja memoriālo pieminekli — uz laukakmens izkalta Dāvida zvaigzne. 2007. g. pie kapsētas ieejas no Ebreju un Lomonosova ielu puses Rīgas pašvaldība uzstādīja vēl vienu memoriālo akmeni.
Ebreju masveida iznīcināšanas vieta un memoriāls Rumbulas mežā, Maskavas iela 455. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā nošāva 25 tūkstošus Rīgas geto gūstekņu. Par pirmajiem šeit nošautajiem upuriem kļuva ap tūkstoti vācu ebreju, ko uz šejieni atveda agri 30. novembra rītā. 2002. gada 29. novembrī nošaušanas vietā atklāja memoriālo ansambli. Autors — arhitekts Sergejs Rižs. Mežā ar apmalēm atzīmēti seši masu kapi. Memoriāla centrā uz sešstūru zvaigznes formā veidota laukuma paceļas menora. Apkārt tai — rupji izkalti akmeņi ar šeit nošauto Rīgas ebreju vārdiem. Uz bruģakmeņiem, ar ko izklāts laukums, var izlasīt geto ielu nosaukumus. Pateicoties Rīgas ebreju aktīvistu pūlēm ir saglabāts padomju laikos 1964. g. uzstādītais piemineklis Rumbulas upuriem.
Masveida nošaušanas vieta un memoriāls Biķernieku mežā, Biķernieku iela, centrālā Biķernieku meža daļa. Šeit laikā no 1941. līdz 1944. gadam tika nošauti ap 35 tūkstošiem cilvēku, tostarp ap 20 tūkstošiem Latvijas, Austrijas, Vācijas un Čehoslovākijas ebreju. 2001. gada 30. novembrī Biķernieku mežā pēc arhitekta Sergeja Riža projekta atklāja memoriālo ansambli. Memoriāla vidū izveidots savdabīgs altāris — melns granīta kubs. Apkārt altārim, starp granīta akmeņiem, kas atgādina tradicionālo ebreju kapsētu, izveidotas taciņas. Uz plāksnītēm var izlasīt pilsētu nosaukumus, no kurām cilvēkus atveda uz nāvi: Brēmene, Prāga, Rīga, Vīne… Meža dziļumos izvietotas ar simboliskiem akmeņiem atzīmētas kapavietas.
Piemineklis koncentrācijas nometnes “Kaizvervalde” upuriem, Meža un Viestura prospektu krustojumā. Koncentrācijas nometni “Kaizvervalde” organizēja 1943. gada rudenī. Nometnē un tās filiālēs ieslodzīja izdzīvojušos ebrejus no Rīgas, Liepājas un Daugavpils geto, kā arī ebrejus no Lietuvas, Vācijas, Austrijas, Ungārijas un Čehoslovākijas. 1944. gada vasarā “Kaizervaldes” gūstekņus saka pārsūtīt uz koncentrācijas nometnēm Vācijas teritorijā. Pēdējo transportu aizsūtīja dažas dienas pirms Rīgas atbrīvošanas no nacistiem. Nometnes pastāvēšanas laikā tai cauri izgāja 18 tūkstoši cilvēku. Piemineklis pēc skulptores Solveigas Vasiļjevas projekta atklāts 2005. gada 29. jūnijā.
Ebreju klubs un teātris, Skolas iela 6. Ēka uzcelta 1913. – 1914. g. pēc arhitektu Edmunda Trompovska un Paula Mandelštama projekta. 1926. g. to pilnībā pārbūvēja un tajā atvēra ebreju teātri. 1926. un 1938. g. uz teātra skatuves uzstājās slavenais ivrita teātris “Gabima”. Nacistu okupācijas gados ēkā tika izvietots virsnieku klubs. Padomju laikos te atradās Politiskās izglītības nams. XX gs. deviņdesmito gadu sākumā ēku atgrieza ebreju kopienai. Šobrīd šeit darbojas dažādas ebreju organizācijas, muzejs “Ebreji Latvijā”, košera kafejnīca “Lehaim”. Ēka ir valsts aizsargājams arhitektūras piemineklis.
Sabile
Cabelna
Attālums no Rīgas – 126 km (А10, Р130)
1 735 iedzīvotāji
Ciemats radās XIV gs., pilsētas statusu ieguva 1917. gadā.
Pirmās ziņas par ebrejiem ir no XIX gs. sākuma, bet 1809. gadā reģistrēta “Hevra Kadiša”. 1891. gadā Sabiles iedzīvotāju skaits sasniedza 1 400, ieskaitot 873 ebrejus. Tika uzceltas divas sinagogas, 1897. gadā darbu uzsāka ješiva. 1910. gadā kopienā bija 700 cilvēki jeb 43% iedzīvotāju.
Pirms Pirmā pasaules kara ebreju bērni mācījās pilsētas skolā, ebreju priekšmetus zēni mācījās hederā, bet meitenes – privātstundās.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā ebrejus deportēja un atpakaļ atgriezās ne tuvu visi. 1920. gadā Sabilē bija tikai 224 ebreji. Kopienas padome centās atjaunot ebreju dzīvi: izveidoja aizņēmumu fondu, vakaros latviešu skolas telpās strādāja ebreju pamatskola jidišā un ivritā. Vidusskolas izglītību bērni varēja iegūt tikai kaimiņu pilsētās.
1935. gadā pilsētā dzīvoja 280 ebreji, kas bija 15% no iedzīvotāju kopskaita, bet viņiem piederēja puse veikalu un uzņēmumu.
Ar padomju varas atnākšanu 1940. gadā ebreju sabiedriskā dzīve noklusa pavisam. Privātos uzņēmumus nacionalizēja, bet 1941. gada jūnija vidū turīgos ebrejus izsūtīja uz Sibīriju.
Vācu armija okupēja Sabili 1941. gada 1. jūlijā. Visus ebrejus savāca vienā mājā, tad izveda uz mežu piecos kilometros no pilsētas un nogalināja.
Sinagoga, Strauta iela 4. Uzcelta 1875. gadā. Holokausta laikā sinagogu pārveidoja par sabiedrisko pirti. No 1950. gada celtni izmantoja vietējā sporta skola, bet astoņdesmito gadu vidū to padarīja par noliktavu. 2001. gadā celtni rekonstruēja un tagad tā pieder Mūsdienu mākslas un kultūras mantojuma centram.
Kapsēta, Meža iela, 300 m pa kreisi no ceļa netālu no televīzijas torņa. Izveidota 1809. gadā. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai nedaudzi kapakmeņi, uz dažiem no tiem uzraksti ir tikai vācu valodā.
Talsi
Talsena
Attālums no Rīgas – 115 km (Р120, А 10)
11 371 iedzīvotājs
Pirmoreiz hronikās minēti 1231. gadā. Ciemats sāka attīstīties 1870. gados, pilsētas statuss kopš 1917. gada.
Ebreju kopiena izveidojās XIX gs. vidū, tika atvērta sinagoga, privātais minjans un beit-midrašs. 1881. gadā kopienā bija 1 398 cilvēki jeb 41% no iedzīvotāju kopskaita.
No izglītības iestādēm sākotnēji darbojās tikai privātais heders. 1905. gadā atvēra hederu metukan. Daudzi bērni apmeklēja pilsētas vācu skolas. 1920. gadā atvēra municipālo ebreju pamatskolu ar mācībām krievu valodā, bet ebreju priekšmetus pasniedza ivritā. Pēc tās pabeigšanas ebreju jaunatne turpināja iegūt izglītību latviešu ģimnāzijā.
1935. gadā pilsētā bija 499 ebreji – 12% no iedzīvotāju kopskaita. Viņiem piederēja 41% uzņēmumu, galvenokārt tekstila un kokapstrādes nozarēs, kā arī juvelierizstrādājumu biznesā.
1940. gadā, līdz ar padomju varas atnākšanu, visa ebreju kopienas reliģiskā un sabiedriskā dzīve izbeidzās. Uzņēmumus nacionalizēja, turīgos uzņēmējus ar ģimenēm 1941. gada jūnija vidū deportēja uz Sibīriju.
1941. gada 1. jūlijā Talsus ieņēma vācu karaspēks. Septembra beigās – oktobra sākumā ebrejus savāca beit-midrašā, tad aizveda uz artilērijas poligonu 12 km no pilsētas un nogalināja.
Pēc kara beigām uz Talsiem atgriezās tikai dažas ģimenes. Tagad pilsētā dzīvo ap desmit ebrejiem.
Sinagoga, Kalnu iela 5. Uzcelta ap 1850. gadu, rekonstruēta 1937. gadā. Pašlaik ēka pārbūvēta par dzīvojamo māju.
Vasaras sinagoga, Kalnu iela 5а. Ēka uzcelta ap 1857. gadu un pārbūvēta 1922. gadā. Pašlaik – dzīvojamā māja.
Skola, Kalnu iela 7. Atklāta 1920. gadā. Pasniegšana sākotnēji bija krievu valodā, bet vēlāk – jidišā, daļa priekšmetu mācīta arī ivritā. 1935. gadā, pēc Sabiles ebreju skolas slēgšanas, Talsu ebreju skola palika vienīgā visā pagastā. Tajā gadā tur mācījās 62 skolēni un strādāja četri skolotāji, darbojās arī sagatavošanas klases. Pašlaik – dzīvojamā māja.
Lielā iela. Vairākums māju šajā ielā piederēja ebrejiem.
Kapsēta, pa K. Mīlenbaha ielu līdz pilsētas robežai, pēc krustojuma ar apvidceļu – 100 m pa kreisi, Laidzes pagasta teritorijā. Izveidota XIX gs. vidū. Pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam. 1942. gada 12. martā Talsu avīzē “Talsu Vārds” tika publicēts raksts “Jāiznīcina ebreju kapsēta”. Kapsētu sagrāva, tomēr joprojām saglabājušies daudzi kapakmeņi.
Piemineklis Holokausta upuriem, mežā pie kapsētas. Piemiņas akmens atklāts nošauto Talsu ebreju pārbedīšanas vietā.
Talsu novadpētniecības muzejs, Mīlenbaha iela 19. Tālr. 63222770. Daļa muzeja eksponātu iepazīstina ar pilsētas ebreju kopienas vēsturi.
Tukums
Tukkums
Attālums no Rīgas – 63 km (Р98, А10)
19 587 iedzīvotāji
Pirmoreiz dokumentos pieminēts 1445. gadā, pilsētas tiesības iegūst 1795. gadā.
Ebrejiem atļāva apmesties Tukumā tikai pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795. gadā, viņi pārcēlās no blakusesošām muižām un Austrumprūsijas. 1801. gadā reģistrēja “Hevra Kadišu” un hederu. 1850. gadā Tukumā un tā apkaimē bija jau 2 887 ebreji jeb 47% no pilsētas iedzīvotājiem. XIX gs. otrajā pusē uz Tukumu pārcēlās daudzi ebreji no Lietuvas.
Pilsētā bija trīs sinagogas. 1850. gadā atvēra valsts ebreju skolu zēniem. Neatkarīgās Latvijas laikā darbojās valsts pamatskola ar mācībām jidišā. Pilsētā bija arī ebreju bērnudārzs, bibliotēka, teātra grupa, koris un dažas labdarības organizācijas.
1928. gadā pilsētas padomē bija trīs ebreji. 1935. gadā Tukumā dzīvoja 953 ebreji (12% iedzīvotāju), viņiem piederēja 48% uzņēmumu.
1940. gadā, līdz ar padomju varas nodibināšanu, ebreju organizāciju darbība tika pārtraukta, bet ievērojamu uzņēmēju ģimenes 1941. gadā deportēja uz Sibīriju.
1941. gada 1. jūlijā pilsētu okupēja vācieši. Jūlija vidū ebreju vīriešus aizsūtīja uz Valguma ezeru, kur viņiem lika rakt bedres, bet pēc tam nogalināja. Nākošajā dienā tur nošāva pārējos ebrejus. Izglābties izdevās tikai vienai sievietei.
1950. gados kopienā bija 250 – 300 cilvēki. Pašlaik pilsētā dzīvo ne vairāk par desmit ebrejiem.
Sinagoga, Brīvības laukums 8. Uzcelta XIX gs. sākumā. 1865. gadā cieta ugunsgrēkā, atjaunota 1869. un pārbūvēta 1910. gadā. Otrā pasaules kara laikā ēkā bija izvietota autoremonta darbnīca. Pēc kara to izmantoja kā graudu noliktavu, vēlāk ēkā darbojās bērnu sporta skola. Pašlaik sinagogas ēkā izvietota sporta zāle.
Mazā sinagoga, Elizabetes iela 8. Uzcelta 1866. gadā. 1920. gados sinagogas ēkā atradās arī skola. 1941. gadā tajā ieslodzīja pilsētas ebrejus. 2003. gadā ēku pārbūvēja, pašlaik tajā atrodas aptieka.
Rabīna māja, Brīvības laukums 9. Uzcelta XIX gs. beigās. No 1945. līdz 1960. gadam rabīna māju izmantoja kā sinagogu. 1960. gados to pārvērta par rūpnīcu, bet 2003. gadā noplukušo celtni nojauca un uzbūvēja no jauna.
Ebreju laicīgā skola, Uguns iela 8. Skola atradās šajā ēkā no 1885. gada līdz Pirmajam pasaules karam, tā tika uzturēta par kopienas līdzekļiem. Mācības notika jidišā un vācu valodā. 1920. gados šeit atvēra ebreju bērnudārzu, bet kopš 1935. gada ēkā izvietojās labdarības biedrība “Ezra”.
Skola, Lielā iela 28. 1920. gados šajā ēkā atradās pamatskola. 1928. – 1929. gadā tajā mācījās 82 skolēni un strādāja 7 skolotāji.
Skola, Lielā iela 31. Strādāja 1930. gados, mācības notika jidišā. Tepat atvēra pieaugušo vakara kursus un privātu ebreju bērnudārzu. Tagad – pilsētas skola.
Kapsēta, Klusās ielas beigās. Pirmie apbedījumi Tukumā veikti 1799. gadā, pēdējie – 1973. gadā. Kapsētas vecā daļa ir labi saglabājusies, ieskaitot Lihtenšteinu rabīnu dinastijas ģimenes kapenes. 2005. gadā jauniešu grupa no Latvijas, Vācijas un Izraēlas veica kapsētas labiekārtošanas darbus.
Valdemārpils
Sasmaka
Attālums no Rīgas – 120 km (А10, Р126, Р125, Р120)
2 670 iedzīvotāji
Pirmo reizi rakstiskajos avotos pieminēta 1582. gadā. Ciemata statuss no 1834. gada, pilsētas tiesības kopš 1917. gada.
Ebreju kopiena izveidojās XVII gs. beigās, tajā pašā laikā tika uzbūvēta sinagoga un atklāta kapsēta.
XIX gs. vidū ebreji bija 84% no pilsētas iedzīvotājiem, 1881. gadā – 67% (1 197 cilvēki). 1935. gadā pilsētā bija 1 135 iedzīvotāji, no tiem 159 ebreji, kuriem piederēja puse pilsētas uzņēmumu.
Kad 1941. gada jūnija beigās vācu karaspēks okupēja Valdemārpili, pilsētā atradās 117 ebreji. Darbam nederīgie vecie ļaudis, invalīdi un mazi bērni tika iznīcināti naktī uz 26. jūliju. Pārējie (56 cilvēki, tajā skaitā vienpadsmitgadīga meitene) tika aizsūtīti uz kūdras ieguves vietu piecos kilometros no pilsētas un nogalināti 1941. gada 7. augustā.
Sinagogas — vasaras un ziemas, rabīna māja, Ezera iela 1. Pirmā Sasmakas sinagoga tika uzcelta XVIII gs. beigās, vēlāk uzcēla arī otro sinagogu. 1930. gados abas ēkas atjaunotas. Holokausta laikā sinagogās glabājās vērtslietas, kas bija atņemtas nogalinātajiem ebrejiem. Padomju laikā pilsēta izmantoja ēku saimnieciskām vajadzībām. Pašlaik viss komplekss (ziemas sinagoga, vasaras sinagoga un rabīna māja) ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Privātīpašums.
Kapsēta, Ezera iela. Izveidota XVIII gs. otrajā pusē pakalnā pie Sasmakas ezera. Apbedījumi veikti līdz 1940. gadam. Šobrīd kapsēta ir izpostīta, bet saglabājušies kapakmeņi ir savākti laukumā pie pakalna virsotnes.
Piemineklis “Popervāles” koncentrācijas nometnes gūstekņiem, gar Valdemārpils – Rojas šoseju (Р126), 3,5 km no pilsētas robežas, pirms autobusa pieturas «Pagrieziens uz Lubezeru», 500 m pa kreisi. Šeit atradās viena no nometnes “Kaizervalde” filiālēm. Tā sāka darboties 1943. gada vasarā, gūstekņus izmantoja ceļu un tanku poligona celtniecībai. Vienlaikus šeit varēja atrasties no 600 līdz 800 gūstekņiem, kopā nometnē bija ieslodzīti apmēram pusotrs tūkstotis ebreju no Latvijas, Lietuvas, Čehoslovākijas, Vācijas, Ungārijas un Polijas. “Popervāli” likvidēja 1944. gada jūlija vidū.
Varakļāni
Varkļāni
Attālums no Rīgas – 202 km (А6)
2 322 iedzīvotāji
Pirmoreiz Varakļāni pieminēti 1483.gadā, pilsētas statuss kopš 1928.gada.
Ebreju kopiena sākusi veidoties pēc 1772. gada. 1897. gadā pilsētā bija 1 375 ebreji, kas veidoja 75% no iedzīvotāju kopskaita. 1935. gadā Varakļānos dzīvoja 952 ebreji jeb 58% iedzīvotāju, kas tobrīd bija lielākais ebreju īpatsvars Latvijas pilsētās.
1941. gada 4. augustā visi pilsētas ebreji, kas nepaspēja aizbēgt, tika nošauti aiz ebreju kapsētas.
Pēc kara Varakļānos bija nedaudz vairāk par 10 ebreju ģimenēm, bet tagad Latvijas kādreiz visebrejiskākajā pilsētā nedzīvo neviens ebrejs.
Kapsēta, Kapsētas iela 10а. Izveidota XVIII gs. beigās – XIX gs. sākumā, tajā pašā laikā dibināta biedrība “Hevra Kadiša”. Daļa kapavietu ir atjaunota, pēdējais apbedījums veikts 2019. gadā, kad tika apglabāts Soloms Segals. Katru gadu augusta pirmajā svētdienā kapsētā notiek piemiņas brīdis, godinot Holokaustā nogalinātos Varakļānu ebrejus, kā arī visus citus, kas apbedīti Varakļānu Ebreju kapos. Kapsētā izvietoti divi pieminekļi Holokausta upuriem.
Baltā sinagoga, Skolas iela 3. Vienīgā saglabājusies sinagoga no trim. Akmens ēka uzbūvēta 1817. gadā, pārbūvēta 1925. gadā. Šobrīd ēkā darbojas kurpju darbnīca.
Ventspils
Vindava
Attālums no Rīgas – 184 km (А10)
44 085 iedzīvotāji
Tagadējās pilsētas vietā apmetne radās vēl X gs. 1378. gadā ieguva pilsētas statusu.
Zināms, ka pirmais Ventspils ebrejs bija I. Kaufmans Lipšics, kas ieradās no Prāgas XVIII gs. otrajā pusē. Pārējie ebreji pārcēlās no apkārtnes ciematiem, Prūsijas, Lietuvas un blakusesošās Piltenes, bet likumīgu stāvokli viņi ieguva tikai pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795. gadā.
1835. gadā pilsētā un tās apkārtnē dzīvoja 485 ebreji. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma Ventspilī bija 5 000 ebreji, kas veidoja 19% no iedzīvotāju skaita.
Tika uzbūvēta sinagoga, darbojās daudzi privātie minjani, biedrība “Bikur-Holim”.
1915. gadā Ventspils ebreji, kā arī pārējie Kurzemes ebreji, tika izsūtīti Krievijas dziļumos. Pēc kara kopienu atjaunoja, 1920. gadā tajā bija 862 cilvēki, t.i., 11% no pilsētas iedzīvotājiem. 1935. gadā no Ventspils 15 671 iedzīvotājiem 1 246 bija ebreji.
Līdzās reliģiskajām mācību iestādēm pirms Pirmā pasaules kara tika atvērta valsts skola ebreju zēniem ar krievu mācību valodu. Vairākums ebreju bērnu apmeklēja parastās skolas.
Latvijas Republikas gados pašvaldība atvēra ebreju pamatskolu, bet kopiena — ebreju ģimnāziju. Mācību valodas bija krievu un vācu.
Vairums ebreju nodarbojās ar komercdarbību. Viņiem bija nozīmīga loma pilsētas ekonomiskajā dzīve, it īpaši malkas, ādu un graudu tirdzniecībā.
Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā 1940. gadā, uzņēmumi tika nacionalizēti, bet to īpašnieki – deportēti. Ebreji veidoja gandrīz piekto daļu no Ventspils deportēto Latvijas pilsoņu skaita.
1941. gada 1. jūlijā pilsētu ieņēma vācu karaspēka daļas. Uz to brīdi Ventspilī bija palicis apmēram 1 000 ebreju. Līdz jūlija vidum visi ebreji tika savākti sinagogā un dažās ēkās pie upes Kuģinieku, Ostas un Tirgoņu ielās. Trešajā okupācijas nedēļā triju dienu laikā vairāki simti vīriešu tika nošauti mežā divos kilometros no pilsētas. Septembra beigās vēl 200 cilvēki tika nogalināti turpat. Sinagogā turēja gados vecas sievietes un bērnus. 1941. gada 3. un 17. oktobrī viņus visus (533 cilvēkus) nošāva Kaziņu mežā.
Ventspils ebreju kopiena atjaunota 1990. gadu beigās, pašlaik tajā ir ap 50 cilvēkiem.
Sinagoga, Sinagogas iela 9. Vasaras sinagoga, uzbūvēta 1856. gadā, rekonstruēta 1930. gados. Pašlaik ēka netiek izmantota.
Ebreju kopienas ēka un ebreju skola, Užavas iela 8. Šajā ēkā darbojās valsts pamatskola ar mācībām jidišā, kā arī kopienas uzturētā ģimnāzija ar mācībām vācu valodā, bet no 1934.gada – ivritā. Pašlaik ēkā ir dažādas valsts iestādes un avīzes redakcija.
Ēka, kur 1930. gados atradās ebreju jauniešu biedrības “Herclija” nodaļa, Pils iela 40.
Kapsēta, Saules iela, mežā. Izveidota 1831. gadā, tajā pašā laikā dibināta arī biedrība “Hevra Kadiša”. Pēdējie apbedījumi veikti pirms Otrā pasaules kara.
Kaziņu mežs, Vasarnīcas ielas beigās, pa kreisi no ceļa. Ventspils ebreju masu slepkavības vieta 1941. gada oktobrī.