Sērojošā māte

1941. gada otrajā pusē nacistiskās Vācijas okupācijas vara Rīgā izveidoja geto, kur nokļuva arī mākslinieces paziņas. Viņu starpā bija Beļcovas bijušais mūzikas pasniedzējs, pie kura 20. gs. 20. gadu vidū viņa ap­meklēja privātstundas. Beļcova viņam uz geto nesa pārtikas paciņas.

Savās atmiņās, kas tika pierakstītas jau 20. gs. 70. gados, Beļcova min, ka geto viņa redzēja savu paziņu – jaunu sievieti vārdā Anna ar diviem maziem bērniem. Precīzi nav zināms, bet, iespējams, tā varēja būt Beļcovas paziņa Anna Vester­mane-Genin, māksliniece-amatiere. Spriežot pēc dažām Beļcovas arhīvā esošajām vēstulēm, pirms kara šī sieviete dzīvoja Jaunjel­gavā. Ziņu par Annu ir ļoti maz, jo viņas ar Beļcovu nebija tuvas draudzenes. Abas tikās geto tikai dažas reizes, bet noteikti var apgalvot, ka šīs sievie­tes un viņas divu mazo bērnu liktenis satricināja Beļcovu.

Par to liecina ne tik daudz skopā pieminēšana atmiņās, cik – liels zīmējumu skaits, kuros viņa attēloja izmisumā raudošo sievieti un divus bēr­nus viņai blakus. Šie zīmējumi pārsvarā ir nepabeigtas ski­ces, uzmetumi, tajos ar minimālām atšķirībām atkārtojas viena un tā pati kompozīcija, viens un tas pats sižets – zemi griesti, raudoša sieviete, bērni blakus.

Iespējams, ka Beļcova bija iecerējusi arī lielu gleznojumu. Par šo versiju liecina dažas raudošas sieviešu figū­ras studijas. Tajās Beļcova sievietei uz pleciem zīmē svītrainu ap­metni, kas atgādina talitu – ebreju lūgšanu tērpu.

Tomēr kopumā šo zīmējumu lielākā daļa, šķiet, kalpo nevis pabeigta mākslas darba risinājuma meklējumiem, bet kādam citam mērķim. Caurskatot šos atkārtojumus, kuru skaits ir ievērojams – tuvu 50 – neviļus rodas sajūta, ka to radīšana māksliniecei kļuva par sava veida mākslas terapiju, veidu, kā tikt galā ar dvēseles sāpēm, ciešanām no apziņas par holokausta šausmām.