Ebreji nacistu okupētajā Latvijā 1941.-1945. gadā

Ekspozīcijas trešā zāle vēsta par Holokausta traģēdiju Latvijā. Ar dokumentiem, foto un video liecībām tā stāsta par vairāk nekā 70 tūkstošu Latvijas ebreju noslepkavošanu dažu mēnešu laikā.

1941. gadā nacistiskā Vācija iebruka Padomju Savienībā un pilnībā okupēja Latvijas teritoriju. Jau pirmās nacistu okupācijas dienas iezīmējās ar diskrimināciju un vardarbību pret ebrejiem, sinagogu grautiņiem, bet 1941. gada jūlijā un augustā notika masveida iznīcināšanas akcijas visā Latvijā, kas pilnībā “attīrīja” no ebrejiem Latvijas provinci, izņemot trīs lielākās pilsētas, kur 1941.-1943. gadā pastāvēja geto.

Arī vairākumu šo pilsētu ebreju gaidīja drausmīgs liktenis – viņi 1941. gada novembrī-decembrī tika noslepkavoti vairākās lielās “akcijās” – Poguļankas mežā pie Daugavpils, Šķēdes kāpās pie Liepājas un Rumbulas mežā pie Rīgas.

Pēc gandrīz visu ebreju noslepkavošanas Rīga kļuva par ieslodzījuma vietu tūkstošiem no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportēto ebreju, liela daļa no kuriem 1942.-1943. gadā tika noslepkavoti Biķernieku mežā. Tie, kurus nacisti plānoja izmantot spaidu darbos, 1943.-1944. gadā tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, lielākā no tām bija Riga-Kaiserwald ar vairākām filiālēm, tai skaitā nometņu sistēmu Ziemeļkurzemē.

Neskatoties uz smagiem eksistences apstākļiem ieslodzījumā, Latvijas ebreji mēģināja pretoties iznīcināšanai – gan bēgot, gan organizējot pagrīdes grupas un slepeni sarūpējot sev ieročus un citus uzkrājumus.

Kopumā Latvijas teritorijā izdevās paslēpties un pārdzīvot Holokaustu tikai apmēram 400 ebrejiem, lielā mērā pateicoties līdzpilsoņu cēlai rīcībai, kas riskēja ar savu dzīvību, glābjot ebrejus no praktiski neizbēgamās iznīcināšanas.